Lietu tiesības ir vispārējo civiltiesību daļa, kas noteic lietu piederību konkrētiem tiesību subjektiem. Ar piederību jāsaprot gan atrašanās īpašumā, gan tiesības uz citai personai piederošu lietu. Līdzīgi, kā tiesības kopumā, arī lietu tiesības pastāv subjektīvā un objektīvā nozīmē. Civillikums reglamentē nozīmīgākos, jau no romiešu tiesībām pārņemtos lietu tiesību jēdzienus un institūtus: lietas, lietu klasifikāciju, valdījumu, īpašumu, kā arī servitūtus, reālnastas, ķīlas tiesības un izpirkuma tiesības.1
Šī tēma autorei ir aktuāla, lai patiesi izprastu starpību starp lietas atrašanos valdījumā un lietas atrašanos īpašumā, jo autores kvalifikācijas darbs, iespējams, būs saistīts ar šo jēdzienu izpratni un pielietojumu ikdienas dzīvē. Tēma lieliski ir aprakstīta un paskaidrota kā Jāņa Rozenfelda grāmatās, tā arī Guntas Višņakovas un Kaspara Baloža Civillikuma komentāros.
Darba mērķis ir izpētīt jēdzienu valdījums un valdījuma pazīmes, savukārt darba uzdevums ir izanalizēt un aplūkot valdījuma veidus, valdījuma nodibināšanu, izbeigšanos un tā aizsardzību.
Darbs sastāv no piecām lielām nodaļām, savukārt otrajai nodaļai ir četras apakšnodaļas. Katra nodaļa apskata atsevišķu ar valdījumu saistītu lietu, proti – valdījuma jēdzienu un tā pazīmes, valdījuma veidus – labticīgu, ļaunticīgu, tiesīgu un prettiesīgu, valdījuma nodibināšanu, izbeigšanos un valdījuma aizsardzību.…
