IEVADS
Sociālā izslēgšana ir ļoti daudzpusēja parādība. To var izraisīt gan ekonomiski (bezdarbs, ienākumu trūkums), gan sociāli (izjukušas ģimenes, pamesti bērni), gan fiziski, gan kultūras un izglītības faktori. Parasti gan sociālo izslēgšanu ietekmē vairāki faktori vienlaikus.
Par sociālas izslēgšanas jēdziena “tēvu” var devēt Emilu Durkheimu, kurš pirmais ievēsā to socioloģijā. Kā raksta D. Nosovs, gramatā “ Современная западная социология.” : „ 19. gadsimta beigās - 20. gadsimta sākumā E. Dirkheims pretstātojot mūsdienīgo industriālo sabiedrību tradicionālai, atzimēja, ka pirmā pastāv kopības sajūtas zaudēšana, individuālisma un dezintegrācijas pieaugums Tā viņš attīstīja Anomijas koncepciju, kurā Dirkheims aprakstīja atstumtības stāvokļi, kas ir radīts industrializācijas dēļ.” [ 23, 252]
Sociālā izslēgšana var izpausties gan kā izslēgšana no darba tirgus un nodarbinātības, gan kā izslēgšana no pieejas ienākumiem, izglītībai, veselības aizsardzībai un galu galā sociālās izslēgšanas rezultāts ir (vai var būt) nabadzība, pajumtes trūkums, kriminalitāte un sociālās izslēgšanas pārmantošana nākamajās paaudzēs.
Tomēr sociālo izslēgšanu nedrīkst saprast tikai ar nabadzību, jo tad šis termins tiek stipri ierobežots, iekļaujot sevī nabadzību sociāla izslēgšana nozīmē ne tikai mazākus materiālos resursus, bet arī nespēju efektīvi piedalīties ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē, piederības sajūtas zaudēšanu, zināmā mērā atsvešinātību un noteiktu attālināšanos no sabiedrības pamatcentieniem. Sociālo izslēgšanu var traktēt kā sociālās sakļaušanas, sasaistes zudumu.
Kā definē sociālo izslēgšanu tolerantes vārdnica [22, 17] :
Sociālā izslēgšana ir sociālas integrācijas pretstats, tas parasti izpaužas kā diskriminācijas rezultāts kultūralas attīstības, etniskas izcelsmes, seksuālas orientācijas jomā u.t.t., sociālas izslēgšanas process parasti nobeidzās ar atteikumu no tādam sociālam garantijām, kā izglitība, veselības aprūpe, sabiedriska darbība.
T. Šipunova raksta, ka G. Zimmels pētot šo problēmu salidzināja nabadzīgus ar „svešiem”. „Svešenība„ konstruējas pirmkārt no mūsu attieksmēs un no tā, ko mēs sagaidām no kontākta ar svešiem. Varētu piebilst ka tas nozīme arī iespēju kontrolēt atsevišķu personu vai grupu sociālo izslēgšanu un to ievēšanu „Svešājos” noteicot normas, kuri regulētu sociālas attiecības. [24]
Padomju Savienībā izslēgto lomu „spēleja” bāreni un klaidoņi, kurus uzskatīja par krimināliem elementiem, un nosauca par „svešiem” sabiedrībai, kura būvē komunismu. Pie tādiem cilvēkiem iesauca būt cietiem, lai nepieļautu noziedzības izplatīšanu un augšanu, kā arī nebūt mīkstiem attiecībā pret tiem. Piedāvāja pielietot pašus stingrākus mērus, tādus kā: sodīt ar tautiskām tiesam, aizturēt, nosūtit bērnu inspektoru rīcībā, cīnities, novērot, izslēgt. [21] Latvijai iegūstot neatkarību 1991.gadā, valsts nonāca pārmaiņu priekšā. Jaunajai valstij vajadzēja pārveidot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu, vairākas no padomju dzīves laikā pastāvošām sociālajām garantijām vairs nebija pieejamas. Prieks par ilgi gaidīto neatkarību daļā sabiedrības nespēja kompensēt negatīvās izjūtas, ko izraisīja strauja dzīves līmeņa pazemināšanās un sociālās dezorganizācijas pieaugums. Visas pārmaiņas nevarēja neizraist sociālo izslēgšanu kā tādu.
Daudzi pētišanas proekti tika veltīti sociālai izslēgšanai Latvijā, to stārp ir Labklājibas ministrijas, AIC un Stratēģiskas analīzes komisijas projekti.
Autore nolēma apskatīt sociālo izslēgšanu Latvijā, jo pašlaik, Latvija, pārdzīvo diezgan grūtu situāciju, kura nevarēja neatstāt negatīvas sekas uz iedzīvotaju sociālajam attiecībam. Autoresprāt ši tēma ir aktuāla un to izpēte ļaus labāk saprāst sociālas attiecības mūsdienu Latvijas sabiedrībā.
…
