19.gadsimta politikas teorija, galvenās tendences: Hēgeļa filosofija, utilitārisms un liberālisms

Mills uzskatīja, ka liela loma cilvēku dzīvē, to pasaules uzskatus un attieksmei nosaka paradumi, kas attīstījušies vēsture gaitā. Noteikumi, kas pastāv viņu sadzīvē, viņiem šķiet pašsaprotami un pašpietiekami. Ieraduma spēks ir vēl jo pilnīgāks gadījumā, ja tas skar tematu, kurā parasti netiek prasīts pēc paskaidrojuma – ne citām personām, ne arī sev pašam.
Tieši tāpat ir arī ar cilvēku uzskatiem par to, kas ir vai nav pareizi, slikti vai labi – to ietekmē tradīcijas audzināšana. Princips, kas virza cilvēka uzskatus par citu uzvedību vai rīcību, ir katras personas prātā mītoša ilūzija, ka no it visiem ir jāprasa, lai viņi rīkotos tā, kā to vēlētos viņš pats. Līdz ar to, cilvēka viedokļus par slavējamo vai peļamo ietekmē visdažādākās lietas. Tās ir lietas, kas veido viņu vēlmes attiecībā uz citu cilvēku izturēšanos, un to ir daudz un dažādu. Dažreiz tas ir viņu prāts, citkārt – viņu aizspriedumi vai māņticība, bieži vien tās ir viņu sociālās noslieces, nereti arī antisociālās, viņu skaudība vai greizsirdība, iedomība vai nicinājums, taču visbiežāk tās ir vēlmes vai bailes par sevi pašu – cilvēku leģitīmais vai neleģitīmais savtīgums.
Nākamā īpašība, ko Mills uzskata par raksturīgu cilvēka dabai, ir tieksme savu viedokli uzspiest citiem. Mills uzskata, ka vienalga vai šis cilvēks būtu valdnieks vai līdzpilsonis, viņam ir tieksme savus uzskatus un simpātijas uzspiest citiem kā rīcības noteikumus. …