SECINĀJUMI
Kopumā darba ietvaros tika apzināta plaša spektra brīvprātīgā darba resursa un sociālā darba savstarpējā saistība, kas ir vērsta uz brīvprātīgā darba izmantošanas iespējām sociālajos dienestos. Rezultātā tika iegūti sekojoši secinājumi.
1. Vēsturiski sociālais darbs ir izveidojies un attīstījies tieši dēļ dažādām brīvprātīgā darba izpausmēm.
2. Brīvprātīgais darbs mūsdienās ir plaši atzīts darba resurss. Tas tiek izmantots gan zemāka, reģionālā līmeņa organizācijās un iestādēs, gan nacionāla līmeņa un arī starptautiska līmeņa organizācijās un apvienībās. Tas tiek izmantots plaša uzdevumu klāsta īstenošanai gan valstiskajā, gan sociālajā, gan ekonomiskajā sfērā.
3. Neskatoties uz valsts līmenī noteiktajām brīvprātīgo darbu atbalstošajām vadlīnijām, tiesiskā skaidrojuma aspektā brīvprātīgais darbs Latvijā ir pieņemts un definēts nepilnīgi. Sociālie dienesti oficiāli nav tiesīgi izmantot brīvprātīgā darba resursu. Tas ir izmantojams vienīgi apejot normatīvos noteikumus.
4. Brīvprātīgā darba atzīšana un atbalsts mūsdienās tiek pamatots ar sociālā kapitāla koncepciju. brīvprātīgā darba izpausmes vispārēji ikvienā sabiedrībā nostiprina visus sociālā kapitāla pamatelementus, kuri sekojoši nostiprina attiecīgās sabiedrības funkcionēt un pašpalīdzības spējas.
5. Sociālā kapitāla izpausme ir cieši saistīta ar sociālā darba mērķi: patstāvīgas, pašpalīdzošas sabiedrības izveidošanās.
6. Sociālā kapitāla ideja piedāvā sociālā darba speciālistiem veiksmīgi izvērtēt sabiedrības sociālo vidi, izmantot dažādus papildus instrumentus un plašāk apzināties mūsdienu sociālā darba uzdevumus un darbības sfēras.
7. Brīvprātīgais darbs, sociālais kapitāls un sociālais darbs ir savstarpēji cieši saistīti un līdzatkarīgi sabiedrības elementi.
8. Modernās tehnoloģijas veicina cilvēku norobežošanos un sociālā kapitāla krīzes iestāšanos.
9. Mūsdienās ir mainījusies brīvprātīgā darba un sociālā darba savstarpējā ietekme – mūsdienās sociālā darba valstiskās iestādes ir ieinteresētas attīstīt brīvprātīgo darbu un aktīvi veicina sabiedrības locekļu iesaistīšanos brīvprātīgā darba aktivitātēs.
10. Citu valstu brīvprātīgā darba resursa izmantošanas pieredze pierāda nozīmīgu brīvprātīgo potenciālu sniegt nozīmīgu atbalstu sociālo problēmu atrisināšanā
11. Sociālajos dienestos Latvijā brīvprātīgajiem var uzticēt organizatora, informētāja, uzrauga, skolotāja, pavadoņa, neformālās uzticības personas, aukles, konsultanta un asistenta lomu un tām piemērotos darba uzdevumus..
12. Veidojot brīvprātīgā darba programmas ir jāņem vērā iepriekš minētās brīvprātīgos visvairāk piesaistošās darba uzdevumu iezīmes.
13. Neskatoties uz novēroto sociālā darba speciālistu pārliecību, ir pierādījies, ka par brīvprātīgo var kļūt jebkura persona.
14. Lai veicinātu brīvprātīgā darba resursa izmantošanu sociālajos dienestos ir jānovērš vai jāsamazina tā izmantošanu negatīvi ietekmējošie apstākļi:
a. Normatīvās bāzes nepilnības, kas oficiāli pat neļauj sociālajiem dienestiem izmantot brīvprātīgā darba resursu;
b. Ar sociālā kapitāla krīzi saistītā neuzticēšanās brīvprātīgajiem gan no sociālā darba profesionāļu, gan klientu puses.
c. Sociālo dienestu speciālistiem nav pieejami brīvprātīgā darba organizēšanai, vadīšanai un noturēšanai nepieciešamie finansiālie, zināšanu un speciālistu resursi.
d. Sabiedrībā ir izplatīta nenopietna attieksme pret brīvprātīgo darbu.
Turpmākie pētījumi varētu tieši analizēt veiksmīgākos un produktīvākos brīvprātīgā darba resursa izmantošanu ierobežojošo apstākļu mazināšanas vai novēršanas iespējas.…
