Latvijas nacionālie dramaturģijas sākumi. Stepermaņu Krustiņa darba "Zemgalieši" raksturojums

Grāmatas „Zemgalieši” (1887) pirmā daļa izdota vecajā drukā. Valoda ir komplicēta. Stepermaņu Krustiņš izmantojis bagātīgu mākslinieciski tēlaino izteiksmes līdzekļu lietojumu. Visbiežāk lugā dominē oriģināli salīdzinājumi, piemēram, „Kā salta dvaša skūpsta, ģīmī pūšļa kā nomiruša smaids”, „Šalc Zemgalijas mežos vaimanas, kā asaras, kā salnas kostas lapas”, „Visapkārt nelaime smaida kā kaps”, „Virsaits, toreiz straujš, kā ūdens”, „Tev piere tvīkst un kūp kā katls”, „Zemgaļi kā bērni lien tumšos stūros” utt. Manuprāt, Stepermaņu Krustiņš tieši ar salīdzinājumiem sasniedz savu augstāko dominanti valodā. Tekstā atrodami arī tādi mākslinieciski tēlainie izteiksmes līdzekļu un paņēmieni kā metaforas („dzintara acs”, „zaķa sirds”, „zvaigžņu mātes krūts”), epiteti („baltās, svētās dusmas”, „zibins lodes”), frazeoloģismi („Mana dzīvība naža gals”, „Tu runā maigu mēli”, „Ar pieri gaisu badi”), hiperbolas („No taviem soļiem debesis līgojas”), uzskaitījumi jeb sablīvējumi utt. Stepermaņu Krustiņš savā lugā izmanto ļoti daudzus onomatopoētiskus vārdus, piemēram, „tik tak, tik tak”, „au, au” u.c.
Protams, luga tiek bagātināta ar tautasdziesmām, kas lugu padara tautiskāku, nacionālāku un raitāku.
…