Marksistiskā noziedzības teorija

Valsts un tiesību izpratne klasiskajā marksismā
Saskaņā ar marksisma sociālo un vēstures filozofijas tiesībai nav patstāvīga lomu sabiedrības attīstībā. Valsts un tiesība ir tipiski virsbūves veidojumi, tātad sekundāri veidojumi, kas izriet no sabiedrības ekonomiskās bāzes. Tiesībai kā virsbūves veidojumam nav savas patstāvīgās esamības, nav savas vēstures utt. Tā ir un mainās atbilstīgi ražotāju spēku attīstībai un atkarībā no tiem, kas ir neatkarīgi no atsevišķu cilvēku gribas, it sevišķi ideologu, politiķu, juristu u.t.ml. ļaužu vēlmēm un uzskatiem. Šajā vietā varētu arī likt punktu, un tad rastos vēsturiskajai tiesības skolai diezgan līdzīga doktrīna. Abas atzīst tiesības vēsturisko mainību, abas aizstāv uzskatu, ka individuāla cilvēka griba vēsturiskajā procesā neko nenosaka. Abas tāpat atzīst, ka tiesību galarezultātā rada un pārveido paši cilvēki, taču neapzināti. [1]
No minētā varam noprast, ka marksisma skola runā par tiesībām pozitīvajā izpratnē, jeb „rakstītajām tiesībām”. Nenoliedzami, ka „pozitīvās tiesības” ietver sevī dabisko tiesību principus, bet marksisms skola uzsvaru liek vairāk tomēr uz rakstītām tiesībām.…