Cariskās Krievijas krimināltiesību un Latvijas Republikas 1933.gada sodu likuma raksturojums

Krievijas valsts iekārtas nestabilitāte, kas sevišķi izpaudās 1905.-1908.gada nemieru laikā, kā arī Pirmais pasaules karš un lietas teritorijas daļas nonākšana vācu okupācijas varā, diktēja dažu tiesību nozaru pilnveidošanu. Revolūciju un nemieru apstākļos cara valdība meklēja iespēju pastiprināt represijas uz vispārējo krimināllikumu pamata. Spēkā bija vecie 19.gs.likumi. 1903.gada 22.marta Sodu likumi tika izstrādāti kā moderns kriminālkodekss, tomēr apstiprināts netika. Cara valdība pagaidām nolēma apstiprināt tikai dažas šī kodeksa nodaļas, atstājot pārējās daļas vēl kā projektu, kā arī neatceļot vecos likumus. Šo normatīvo aktu konkrēta saskaņošana tika izdarīta 1909.gadā. Tādējādi 1903.gada Sodu likuma projekts nekad Krievijā nav bijis izsludināts par visā pilnībā spēkā esošu likumu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Baltijā darbojās Krievijas 1864.gadā ieviestais „Nolikums par krimināl- un labošanas sodiem”, bet Krievijas 1903.gada Sodu likumi bija stājušies spēkā tikai daļēji. Vācu civilpārvalde tieši pēdējo, modernāko likumu līdz 1918.gada sākumam ieviesa pilnā apjomā visā okupētajā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas teritorijā. Savukārt, Tautas padome ar 1918.gada 6.decembra lēmumu to atstāja spēkā kopā ar citiem impērijas likumiem, atceļot vācu izdarītos grozījumus un 1920.gadā attiecinot šos sodu likumus arī uz Latgali.