Andrievs Niedra - biogrāfija un literārā daiļrade

Latviešu literatūrā visietilpīgākā prozas žanra – romāna – attīstībā pirmie sasniegumi vērojami 19. gadsimta otrajā pusē. Allaž tiek minēts brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns „Mērnieku laiki” (1879), Māteru Jura romāns „Sadzīves viļņi” (1879). Tiem gadsimta nogalē pievienojas Augusta Deglava „Zeltenīte” (1896), Zeiboltu Jēkaba „Liktenis” (1897), pēc tam „Ūdens burbuļi” (1900), kā arī Andrieva Niedras „Līduma dūmos” (1899). 20. gadsimta sākumā sevi par lielprozas autoru ar romānu „Plūdi” (1903) pieteic Andrejs Upīts. [1]
Andrievs Niedra dzimis 1871. gada 8. februārī un ir trešais bērns ģimenē. Viņa vecāki ir Tirzas pagasta Dauškānu māju saimnieki. Zemes platības ziņā tā ir vidēja lieluma saimniecība, kas tomēr nevar nodrošināt materiālā ziņā lielāku rocību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Andrievam ir tikai vienpadsmit gadu, kad nomirst tēvs. Turklāt māja vēl nav izmaksāta, tāpēc, mācoties skolās, viņš gandrīz nekādu materiālu atbalstu nesaņem. Ģimnāzijas gados viņam pašam jārūpējas gan par skolas naudu, gan iztiku.
Andrieva Niedras skolas gaitas sākas Tirzas pagastskolā (1879), turpinās Tirzas draudzes skolā un no 1885. gada Vecpiebalgas draudzes skolā, kuru viņš gan nepabeidz, jo konflikta dēļ ar skolotāju J. Sliedi viņu no skolas izslēdz. Jau šajā laikā Andrievs Niedra sacer vairākus dzejoļus, sakopo tos nelielā krājumā „Pirmās ziedoņa vēsmas”, kas tiek izdots 1887. gadā. Tā paša gada sākumā viņš iestājas Rīgas pilsētas ģimnāzijā un laikrakstos sāk iesūtīt īsus stāstiņus, tomēr drīz vien saistās ar „Baltijas Vēstnesi”, kur redaktors B. Dīriķis maksā pat nelielu honorāru, kas visai trūcīgajos apstākļos noder par atspaidu. Tādējādi intensīvās literārās darbības pamatā ir nepieciešamība nopelnīt kādu kapeiku.…