Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

Great deal: today with a discount!

Regular price:
3,49
You save:
0,59 (17%)
Discounted price*:
2,90
Purchase
Add to Wish List
ID number:315966
Evaluation:
Published: 14.01.2015.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
Table of contents
Nr. Chapter  Page.
  Ievads    2
  Ar Dievu uz pusēm    2
  Arī Vārdi dīgst    4
  Atklāsmes saullēkts    5
  „Brīnums – ticības bērns”    7
  Būt ceļā    9
  Būt novēlētiem    11
  Ceļa taisītāji un Nācējs    12
  Dvēseles ainava    13
  Iekšējais miers    14
  Iekšējās pasaules portrets    15
  Kam klausām vairāk?    17
  Kas notiek cilvēkā?    19
  „Katrai lietai – savs laiks”    20
  Kāda sirds ir gudra?    22
  Kāpšana ticības kalnā    24
  Kā raugās manas acis?    26
  Koktēlnieks mūsos    28
  Liesma sirds altārī    29
  Marta un Marija mūsos    31
  Mūsu domu ēka    33
  Mūsu laiks    34
  Neparastais zīmējums    36
  Pārdomas par mīlestību    38
  Ticības graudiņš    40
  Trīs domas par bērnu    41
  Uzdāvināt sevi    42
  Uzdevums    44
  Uz savu augšāmcelšanos    46
  Vārdu atslēgas    47
  Vecākā dēla jautājumi    48
Extract

VECĀKĀ DĒLA JAUTĀJUMI
/ Lūkas evaņģēlija 15.nodaļa, no 11.–32.pantam /
Sākšu līdzīgi kā pasakā. Kādam tēvam bija divi dēli – jaunākais un vecākais. Katra no viņiem ceļš uz templi vai dievnamu bija pretējs gluži kā Jēzus līdzībā. Jaunākais pie Dieva atziņas nācis caur dziļu krīzi, viņš par sastrādātajiem nedarbiem pabijis nepilngadīgo kolonijā. Sapratis un atzinis savu vainu, pēc izciestā soda atgriezies tēva mājās un pievērsies baznīcai. Tēvs par to ir ļoti priecīgs, un jaunākais dēls savus pienākumus draudzē veic ar lielu atbildības sajūtu un gandarījumu.
Vecākais dēls ir bijis vienmēr paklausīgs un priekšzīmīgs bērns. Skolā labi mācījies, gājis svētdienas skolā, apguvis profesiju, vēlāk iesvētījies, tāpat kā jaunākais kalpo dievnamā par pērminderi. Gadu desmitiem ejot, viņš sevī atklājis, ka viņam vairs nav prieka ne par sevi, ne brāli, kurš ar tādu dedzību nodevies kalpošanai, ne par savu darbu… Viņam liekas, ka ir kaut kas atņemts, kaut kas palicis nepiedzīvots, nepārdzīvots. Viņš sajūt sevi kā robotu visā, ko dara. Vecākajam dēlam man rodas jautājumi, kurus viņš uzdod man.
– Kuru brāļu (māsu) tavā draudzē ir vairāk „jaunāko” vai „vecāko”?
– Domāju, ka ir gan vieni, gan otri. Ir arī tādi, kuri ir piedzīvojuši abus. No sākuma, tikko pēc iesvētībām jūtās kā „jaunākais” dēls, vēlas iet visur, darboties visur… Gadiem ritot, aptver, ka viņā jau „dzīvo” „vecākais ” dēls, kam visa ir bijis tik daudz, ka vairs neko negribas un kam ne par ko nav prieks.
– Kāpēc, tavuprāt, tā notiek? Kāpēc tu jūties kā „vecākais” dēls?
– Pirmkārt. Ticība ir process. Tā ir dinamiska, es nespēju ticēt tā, kā pirms desmit gadiem. Pati dzīve ir ceļš, kur ir gan kalni, gan ielejas, gan grāvji. Būtiskākais ir prast piecelties un doties tālāk. Nesastingt. Kaut gan, atzīšos, bieži tā notiek. Otrkārt. Manuprāt, cilvēkam vispār ir tieksme vispirms ieraudzīt to, kā viņam nav, nevis to, kas ir. „Vecākajam” dēlam manī nav „jaunākā” pieredzes, šķiet, ka palicis kaut kas no pasaulīgajām lietām nepiedzīvots, nekad nav dzīvots tā, kā vēlos, bet tā, kā liek „tēvs”, kā būtu pareizi. Diemžēl, to, kas cilvēkam ir, visbiežāk viņš spēj novērtēt tikai tad, kad tā vairs nav! Vienalga vai tā ir dzimtene, māja, tuvs cilvēks, labs darbs, labas attiecības, stabilitāte, drošība… Ja atskatos par divdesmit gadu kalnu, varu sacīt, ka tieši par to, ko toreiz skumu, man vajadzēja visvairāk priecāties. Treškārt, rodas konflikts starp to, kādu mani redz citi, un starp to, kāds patiesībā jūtos. Citi redz, kā priekšzīmīgu Dieva cilvēku, bet es tajā brīdī neesmu laimīgs, priecīgs, gandarīts. Šķiet, ka to, ko agrāk darīju ar prieku, tagad daru pienākuma dēļ. Ceturtkārt, mani uzskati par Dievu visur nesakrīt ar Baznīcas uzskatiem par Viņu. Es atzīstu arī dziedināšanu kā Dieva dāvanu, esmu pārliecinājies, ka vairāki mani paziņas, kas nenāk baznīcā ir daudz tikumīgāki cilvēki, par dažiem, kuru apmeklē pat katru dievkalpojumu. Arī Bībelē aprakstītajiem stāstus uztveru kā garīgās, ne materiālās pasaules notikumus, kā Garu, ne Burtu. Saprotu tos, kā līdzības un simbolus.
– Tu domā, ka iet baznīcā nevajag?

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −4,35 €
Work pack Nr. 1346237
Load more similar papers

Send to email

Your name:

Enter an email address where the link will be sent:

Hi!
{Your name} suggests you to check out this Atlants.lv paper on „Ar Vārda acīm”.

Link to paper:
https://eng.atlants.lv/w/315966

Send

Email has been sent

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register