Apskatot 1933. gada 24. aprīļa sodu likuma paredzētie soda veidi bija: spaidu darbs (atsevišķos gadījumos arī važu uzlikšanu), pārmācības nams, cietums, arests, naudas sods, salīdzinot ar mūsdienu Krimināllikuma tiesību normām ir redzamas sodu bardzības atšķirības, jo tā laika likums praktiski nesaturēja normas, kas neparedzēja personas brīvības ierobežošanu. Salīdzinot ar mūsdienu Krimināllikuma pamatsodus, tad pēc autores domām spaidu darbus pielīdzina tagadējiem piespiedu darbiem, un būtiskākā atšķirība ir, ka no spaidu darbiem izvairīties nebija iespējams, bet piespiedu darbus ignorē daudzi. Pārmācības nams, cietums un arests pielīdzināms mūsdienu brīvības atņemšanai, savukārt ejot cauri laikiem naudas sods ir figurējis vienmēr, un autore uzskata, ka šis ir visneaudzinošākais un visneefektīvākais soda veids it īpaši tām personu grupām, kurām finansiālie jautājumi nesagādā problēmas, savukārt personām, kurām nav šādi naudas līdzekļi tas var ievest nākamajās galējībās kā piemēram, zādzībās un krāpniecībās, lai spētu nomaksāt šo sodu.
Nenoliedzami, šobrīd veicinot pārrobežu sadarbību, ietekmi rada Eiropas Savienības tiesību attīstība, kura ietekmē kriminālprocesuālo regulējumu, kas ir vērsts uz tiesību harmonizāciju. Ir skaidrs, ka 1933. gada sodu sistēma mūsdienās netiks atjaunota, jo Krimināllikuma tiesību normu pamatā ir iekļautas morāles un tikumiskās normas, un attīstās saskaņā ar valstī pastāvošo morāli. Tāpat Latvijas Republika ir dibināta kā patstāvīga, neatkarīga un uz demokrātiskiem pamatiem balstīta republika. Darba autores uzskatā, lai veicinātu progresīvāku kārtības un drošības uzturēšanu valstī tomēr ir nepieciešami bargāki sodi, lai potenciālie pārkāpēji tiktu iebiedēti un saprastu ko drīkst darīt un ko nē, lai izslēgtu jebkāda veida visatļautību.
…