Izskatot Administratīvā rajona tiesas Rīgas tiesu nama lietu A42597807 spriedumu8,
manuprāt tiesnese pieņemtais lēmums ir objektīvs. Pieteicēja uzskata, ka atbildētāja nosakot naudas sodu ir neievērojusi Administratīvo pārkāpumu likuma 13. panta samērīguma principu. Izlasot
sprieduma aprakstošu daļu var secināt, ka aprēķināts soda apmērs ir samērīgs, jo pieteicēja tāda pat satura pārkāpumus ir jau ir izdarījusi iepriekš, par ko arī bij administratīvi sodīta ar mazāku naudas
sodu.
Izejot praksi Aizkraukles rajona un pilsētas tiesā, es secināju, ka pastāv tāda problēma kā tiesvedības procesa dalībnieku neierašanās uz nozīmēto tiesas sēdi, nepaziņojot tiesai neierašanās
iemeslu, gan vienā, gan otrā lietā ir neieradies kāds no tiesā izskatāmas lietas dalībniekiem.
Manuprāt, pirmkārt tā ir necieņas izrādīšana pret tiesu, otrkārt, kā piemēram lietā A42597807 pieteicējas arguments par samērības principa neievērošanu ir nevietā. Arī sodam manuprāt bija jābūt
bargākam, uz spieduma pieņemšanas laiku Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13 panta otrās daļa noteica, ka par likumā aizliegtas reklāmas sniegšanu vai izplatīšanu uzliek naudas sodu fiziskajām personām līdz divsimt piecdesmit latiem, bet juridiskajām personām līdz desmit tūkstošiem
latiem. Konkurences padomes 2007.gada 18.jūlija lēmums Nr.E02-89, manuprāt bija pārāk samērīgs, izvērtējot to, ka Konkurences padome gada laikā bija jau sodījusi pieteicēju.…
