Neapšaubāmi, ka mūsdienās valsts loma ir pietiekami liela, patiesībā pat ir grūti iedomāties, ka mūsdienu globālā un visnotaļ cieši integrētā pasaule, spētu turpināt vairāk vai mazāk sekmīgi pastāvēt, ja valstis vairs nepastāvētu.
Daudzi politiskie filozofi (runājot par dažādām politiskām ideoloģijām) ir minējuši to, ka valsts ir ļaunums, tomēr tas ir nepieciešamais ļaunums, kas regulē cilvēku dzīvi, darbību, utt., lai kāds cilvēks neierobežotu cita cilvēka iespējas un brīvību.
Tomēr pretstatā šai augstāk minētai idejai var nevietot Marksa (Marx) un Hobsa (Hobbes) uzskatus par “labas gribas cilvēku kopienu” (community of men of good will), kurā kopējais labums vadītu visus cilvēkus, tādā veidā valsts kļūtu par nevienam nevajadzīgu.
Arī anarhisma aizstāvji uzsver to, ka valsts ir visa ļaunuma cēlonis un sakne. Šīs ideoloģijas aizstāvji uzsver to, ka cilvēks ir morāli autonoms. Tādā veidā viņš pats sev pieņem lēmumus par to, kas viņam ir labāks un izdevīgāks, bet šajā situācijā valsts ir tas ļaunums, kas var iejaukties šī indivīda lēmumu pieņemšanā. Valsts var regulēt un iespaidot šo cilvēku, kā arī iejaukties viņa privātajā dzīvē. No augstāk teiktā izriet tas fakts, ka valsts, pēc anarhistu domām, ir galvenais apspiešanas instruments.
Anarhisma filozofi uzskata, ka pirms indivīds pieņem (vai nepieņem) kādu valdības pavēli vai rīkojumu, viņam ir jāapdomā un jāizsver, vai tas ir izdevīgi viņam.
Šo ideju aizstāvji uzskata, ja kāds indivīds ļauj kādam citam viņa vietā izlemt, kā rīkoties, tad tādā veidā šis indivīds atsakās no viņam piederošās brīvības un saprāta, kas viņam dod cieņu.
Lai labāk izprastu anarhistu ideju aizstāvju viedokli, kamdēļ viņi iestājas pret valsti, var sniegt šādu piemēru. Katrs indivīds piedzimst noteiktā sociālajā vidē, kura jau ir noteiktā veidā organizēta un tajā pastāv dažādu uzvedības un attieksmju normu piemēri. Sākumā šis tikko piedzimušais bērns iepazīst sev apkārt esošos (tēvu, māti, tuvākos radiniekus), to dažādas kvalitātes un izskatu.
…
