Likums nosaka, ka klientam par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem ir jāmaksā. Savukārt minētie MK noteikumi paredz: ja persona pati nevar tos apmaksāt, to dara bērni vai mazbērni. Ja arī viņiem nav pietiekami līdzekļu, to dara pašvaldība. Piemēram, pašvaldība var noteikt labvēlīgākus samaksas nosacījumus – sociālās aprūpes pienākumu apjomu jeb līmeni, no kura cilvēkam jāsāk veikt līdz maksājumu. Trūcīgām personām šis sociālais pakalpojums ir bez maksas. Tradicionāli dienas aprūpes centros par bērnu uzturēšanos tajos no vecākiem samaksu nelūdz, jo, ja ģimenei vajadzētu maksāt pašai, ir liels risks, ka bērns šo pakalpojumu nesaņemtu.
Minimāli nepieciešamā aprūpe mājās ietver: personisko aprūpi (palīdzība personiskās higiēnas nodrošināšanā, palīdzība apģērbties, izkļūt no gultas vai nokļūt gultā, palīdzība ēdienreizes nodrošināšanā vai barošana, ārstu un citu medicīnas darbinieku izsaukšana, apmeklējumi slimnīcā u.c.) un ikdienas mājas darbu veikšanu (dzīvojamo telpu uzkopšana, palīdzība gultas klāšanā, pārtikas produktu un ikdienas preču pirkšana un piegāde, palīdzība ēdienu gatavošanā un veļas mazgāšanā, telpas kurināšana, sadzīves atkritumu iznešana, maksājumu (rēķinu) kārtošana u.c.). Minimāli nepieciešamie aprūpes pakalpojumi ir tie, ko gadījumā, ja persona nevar samaksāt, viņai sniedz bez maksas. Līdztekus pastāv arī pakalpojumi par papildu maksu, piemēram, palīdzība mantisku un citu specifisku dokumentu kārtošanā, pagalma apkopšana, sniega tīrīšana un dārza ravēšana, klienta mājdzīvnieku aprūpēšana. Šīs nav cilvēka dzīvībai nepieciešamākās lietas, bet, ja persona vēlas, lai aprūpētājs pakalpojumus veiktu, viņa var saņemt tos par papildu maksu, ja par to ir noslēgta vienošanās un ja to paredz attiecīgie pašvaldības saistošie noteikumi.
…
