Vai ir vēl kas skaistāks, kā, pieceļoties no rīta agrumā, doties uz „copi”? Tu redzi kā migla paceļas no ezera un aizveļas pāri tuvīnam laukam, kā saules stari apspīd balto bērzu stumbrus un ir sajūta – es esmu brīvs brīvā zemē. Kas tā ir brīvība, kā es to saprotu? Vai vienmēr tā ir bijis un būs?
Rīta agrums vedina domāt, izvērtēt un saprast daudzus nezināmos manā dzīvē. Un man ir tāda sajūta, ka es gan ar prātu, gan augumu sajūtu – kā dažādi kalti svešzemju iekarotāju zābaki mīda šo zemi, kā iznīcina tās dabu, kā krīt un tiek ievainoti, nomocīti, pazūd bez vēsts manas tautas senči. Kāpēc? Kā vārdā? Kas guvis no tā kādu labumu?
Un aizslīd aina pēc ainas – kā sentēvi cīnījās sirmā senatnē. Mani senči, kas cēlušies kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem un lībiešiem sajaucoties baltu tautībā, kas ir pamatā manai latviešu tautai.
No 13.-20. gadsimtam Latvijas teritorija atradusies dažādu svešzemju valdnieku rokās. Daudz izlasīts vēstures grāmatās, aprakstos, tāpēc šķiet, ka es redzu, kā cīņai ceļas kuršu vecākais Lamekins, kā Tērvetes Viesturs aizstāv savu pilskalnu, kā Namejs ceļas aizstāvēt Zemgales novadu, kā Koknesē savu zemi 13. gadsimtā aizstāvēja Vatseka, Latgales zemēs karoja Visvaldis ar saviem ļaudīm, aizstāvot savus laukus un mežus, kā Vidzemē Beverīnas pili pret iebrucējiem sargāja Tālavas valdnieks Tālivaldis.
Baltijas reģions visos laikos bijis izdevīgs gan tirdzniecībai, gan lauksaimniecībai. Te audzēta izsenais labība, te bijusi pieeja jūrai. Gadu simtos pēc šīm zemēm ir cīnījušās apkārtējās lielvalstis.…