1.ATZIŅA.
Pasaule ir daudzveidīgu, reālu vai nereālu, mainīgu parādību jeb ķermeņu
kopums, jeb viss ko mēs par tādu saucam.Cilvēka dzīve – patstāvīgu, mērķtiecīgu darbību kopums. Apzināta cilvēkdarbība – izziņas, apziņas, rīcības kopums – atsevišķu darbību veidots veselums.
Pasaulē viss ir kopsaistīts un daļu kopsaistības ideja ir cilvēka apziņas pasaules atveides pamats.
Pasaule ir daudzveidīgu parādību jeb mainīgu ķermeņu kopums un cilvēks, kas šo pasauli izjūt, izprot un veic tajā savu garīgo darbību ir apgarota dzīva būtne, viena no šīm parādībām vai ķermeņiem. Cilvēkam, kā katram noteiktas vides ķermenim ir sava iekšējā un ārējā vide. Iekšējo vidi veido materiālā (miesa) un garīgā (jūtas, griba, prāts) vienotība, ārējā vide ir cilvēkvides, dabasvides un tehnovides vienotība. Jūtas iedvesmojot, prāts pamatojot un griba rosinot rīcībai, kopsaistībā ar pārējo pasauli, veido garīgo darbību un, ja tās ir paša cilvēka radītas, apzinātas cilvēkdarbības, nonākam pie patstāvīgu, mērķtiecīgu darbību kopuma – cilvēka apzinātas dzīves.
Darbības ierosme vienmēr ir saistīta ar noteiktām, apzinātām cilvēka un viņa dzīvesvides attiecībām – vajadzībām. Šīs attiecības ir darbības mērķu noskaidrošana un līdzekļu izvēle, lai sasniegtu iespējami pilnīgu vajadzību apmierinājumu. Savukārt, ikvienai mērķtiecīgai darbībai ir ārējā struktūra – vajadzības, līdzekļi, apmierinājums un iekšējā struktūra – vadība un izpilde.
Runājot par cilvēkdarbību, nonākam pie tās atsevišķo procesu vienotāja – apziņas. Tās procesu būtība ir informācijas par pasauli ieguve, apstrāde, pārvalde, uzglabāšana. Apziņā rodas noteikts pasaules atveids, kas kopumā ar attiecīgu rīcību īstenojas cilvēkdarbībā. Apziņa vada izziņas procesu, kas sākas ar izjūtām, tad pārtop tēlos vai jēdzienos līdz cilvēka apziņā izveidojas zināms pasaules atveids. Rūpīgi ielūkojoties cilvēka apziņas pasaules atveidos, varam konstatēt – visam apziņā atveidotajam (pasaulei, dzīvei, apzinātām cilvēkdarbībām, lietām procesiem) ir noteikta kārtība.…