Audzināšanai, manuprāt, būtu jāveicina cilvēka iekšējās būtības izzināšana, rakstura veidošana. Bērniem noteikti būtu jāmāca būt atbildīgiem par saviem vārdiem un darbiem, nopietnu attieksmi pret pienākumiem. Un jāiemāca apzināties, ka pastāv arī citi cilvēki, dzīvnieku un augu valsts, mūsu zeme, kosmoss – cilvēks nedrīkst būt tikai patērētājs, redzēt tikai savu brīvību, izdevīgumu. Cilvēkam ir jāmācās dzīvot starp citiem, ievērot citu tiesības, saudzēt dabu, dzīvniekus. Jāpalīdz veidoties saudzējošai attieksmei, mīlestībai pret apkārtni un dzīvību.
Audzināšanu varu salīdzināt ar virzību uz priekšu, šķēršļu pārvarēšanu, iešanu, attīstību. Audzinātājs šajā procesā, tāpat kā audzēknis, neapstājas pie iegūtās izglītības, bet turpina iet – pašpilnveidoties. Lai arī audzinātājs ir personība, kas rada interesi sev sekot, viņā tomēr nav pārākuma jūtu, un saviem audzēkņiem viņš nevēlas uzspiest savus uzskatus un „taisnības”. Nepieciešamības gadījumā viņš pasniedz roku un palīdz, bet galvenokārt dod iespēju audzēknim pašam cīnīties, meklēt un atrast savas vērtības, ieraudzīt likumsakarības. Audzinātājam ir nepieciešams būt iejūtīgam un saprotošam, viņam ir jāveicina interese meklēt jaunu.
Audzināšana ir mūžīga: tā radās līdz ar cilvēces rašanos un pastāvēs, kamēr vien pastāvēs cilvēce.
…
