Pastāv miljons un viens bērna audzināšanas veids un ar šo es nedomāju zinātniskajā kontekstā izdalītos veidus, bet gan ikkatra vecāka pasaulē savs unikālais audzināšanas veids. Vieniem vecākiem šķiet, ka bērnam ir jāizrāda uzmanība nepārtraukti un nepārtraukti viņš jāuzmana, lai kaut kas slikts neatgadās, citiem tas atkal šķiet par daudz un uzskata, ka bērns japieskata tikai ārkārtas situācijās. Vēl citiem ir “armijas bāze” mājās, ar ko tiek saprasta pārspīlēta regularitāte – jāceļas septiņos, brokastis astoņos, zobu tīrīšana desmit minūtes pāri astoņiem un tam līdzīgi. Katrai dienai ir režīms, kurā katra stunda un minūte ir saplānota un iedalīta konkrētai darbībai vai aktivitatei. Šo veidu un ideju, kā audzināt tieši savu bērnu, ir tik ļoti, ļoti daudz un pārliecību, ka tieši “es” es to daru vislabāk, vēl jo vairāk.
Mani ļoti uzrunā hiper un hipo aprūpes jēdzieni, kas pirmajā gadījumā nozīmē pārlieku lielu bērna aprūpi, nejūtot robežas un nedodot bērnam iespēju izpaust savu individualitāti, kā arī monētas otra puse – hipoaprūpe, kad par bērnu praktiski neviens nerūpējas, bērns iet savās gaitās un viņam pievērsta uzmanība tiek vien ārkārtas situācijās. Neviens no šiem veidiem gan nav tieši apstiprināts kā labs vai slikts esam, tomēr ikvienā ir faktori, kas tieši vai netieši bērna psihoemocionālo attīstību ietekmē un atstāj iespaidu. …
