Runājot par tautu, jārunā arī par valsti. Valsts domāta kā augstākā tautas pašorganizēšanās forma, kas atvieglo tautas rūpes par kopīgo labumu, sabiedrisko kārtību un attīstību, nevis domāta kā sile, no kuras baroties izveicīgiem avantūristiem un šaursirdīgiem ierēdņiem. Tādā nozīmē savu valsti spēj attīstīt tikai morāli augstvērtīgas un tikumiski nobriedušas tautas – tās, kuras pelnījušas nācijas godu. Ne katra tauta vai tautība mūsdienās ir sasniegusi tādu briedumu. Valsts nevar būt pašmērķis, bet gan līdzeklis tautas nemitīgas attīstības nodrošināšanai. Vēsturē ir daudz piemēru, kad tauta, kas kādu iemeslu dēļ kļuvusi formāli neatkarīga, nespēj šo neatkarību izmantot savā labā. Kā piemēru var minēt bijušās rietumvalstu kolonijas Āfrikā, kas pagājušā gadsimta 60.-os gados ieguva juridisku neatkarību. Lielākā daļa šo valstu apspiež savus iedzīvotājus, iztirgo savas dabas bagātības ārzemniekiem un nepārtraukti karo savā starpā. Daudz labāk neiet arī vairākām bijušajām PSRS republikām.…