Taču pētāmais objekts drošības jautājumā laika gaitā ir mainījies atkarībā no starptautiskajā sistēmā dominējošām tendencēm. Tā, piemēram, līdz ar Aukstā kara beigām samērā zemās militāru konfliktu un karu iespējamības rezultātā valstis vairs nav gluži galvenie objekti, kuru drošība būtu jāsargā. Starptautisko organizāciju un valstu ārējā dimensija tiek veidota, vadoties pēc vairākiem aspektiem – ietekmes veicināšanai pasaulē, pozīciju nostiprināšanai noteiktā jomā, kā arī savas un starptautiskās drošības veicināšanai.
Tādas institūcijas kā Satversmes tiesa, Tiesībsargs un Latvijas Cilvēktiesību centrs darbojas kā starpnieks starp indivīdu un valsti, norādot valsts institūcijām uz nepilnībām normatīvajos aktos, kā arī izglītojot tās par jau esošo normu pareizu piemērošanu atbilstoši cilvēktiesību garam. Tomēr paradoksāli ir tas, ka vienas no lielākajiem cilvēktiesību pārkāpējiem ir tieši valsts institūcijas, kurām būtu normatīvi jāfunkcionē kā cilvēktiesību aizsargiem, lai nodrošinātu cilvēkdrošību.
Tādējādi autors vēlas izdarīt secinājumus, ka atbildību par cilvēkdrošību ir jāuzņemas gan valstīm, gan arī starptautiskajiem aktoriem, ko veicina valstu un sabiedrību savstarpējā mijiedarbība.
…