Civiltiesības kā tiesību nozare un civiltiesību avoti

“…Civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Šādu skaidrojumu sniedz subordinācijas teorija.
Nosaukums „civiltiesības” ir cēlies no latīņu valodas. Romiešu ius civile sākotnēji aptvēra tikai pilsoņiem piemītošās tiesības. Civitiesības un privāttiesības ir identiski jēdzieni.
Civiltiesības regulē gan mantiskās, gan nemantiskās tiesiskās attiecības, ko nodibinājuši tiesību subjekti. Civiltiesību lielākā daļa ir mantiska rakstura.
Līdzīgi kā tiesības kopumā, civiltiesības pastāv gan objektīvā, gan subjektīvā nozīmē. Civiltiesības objektīvā nozīmē ir civiltiesību normas, bet subjektīvā nozīmē civiltiesības ir tiesiskā vara, kura uz objektīvo civiltiesību pamata pieder konkrētai personai...”1.
Var secināt, ka, saskaņā ar subordinācijas teoriju, civiltiesības ir tiesību apakšnozare, kuras mērķis ir regulēt subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības.
Ir jāsecina arī to, ka civiltiesību regulēšanas objekti ir mantiskās un nemantiskās attiecības, kas radušies tiesību subjektu savstarpējo attiecību rezultātā. Civiltiesībās dominē mantiskais raksturs.
Civiltiesības pārstāv gan civiltiesību normas, gan konkrētas personas tiesiskā varu.…