Kopīgo lēmuma pieņemšanu būtu grūti realizēt, ja persona vispār nespēj komunicēt un komunicēšana nav pat iespējama ar speciāliem līdzekļiem vai metodēm, kad tā nespēj paust gribu un slimība ir tik smaga, ka arī pēc zāļu lietošanas neuzlabojas tās stāvoklis.
Galvenais princips ir izvērtēt katras personas spējas individuāli un neierobežot šo personu vairāk nekā tas ir nepieciešams. Rīcības spēju var ierobežot tikai tad, ja nav cita veida, kā palīdzēt personai realizēt savas tiesības, piemēram, ja to nevar atrisināt ar asistenta palīdzību, lai pārvietotos, vai pilnvaras izdošanu pie notāra vai pie bāriņtiesas amatpersonas Bāriņtiesu likumā noteiktajā kārtībā. Ja personai ir fiziski traucējumi un tāpēc tā nevar pārvietoties, tas nevar būt par pamatu, lai ierobežotu rīcības spēju. Rīcības spējas ierobežojumu ir regulāri jāpārskata, jo rīcībspēja mainās apjomā un laikā un, lai pēc iespējas sekmētu personas iekļaušanos sabiedrībā un tai nepastāvētu nepamatots rīcības spējas ierobežojums. Agrākais regulējums bija noteicis, ka tiesai ir jāpārskata lieta par rīcībspējas atņemšanu, tikai tajos gadījumos, ja persona būtu pilnīgi izveseļojusies. Tādējādi nebija iespējams daļēji piešķirt rīcībspēju par kaut kādu noteiktu darbības sfēru.
Uz šo brīdi pastāv diezgan daudz tiesas spriedumu, ar kuriem personām ir atņemta rīcībspēja, tāpēc ir jāpaiet noteiktam laikam, lai sakārtotu normatīvu bāzi un esošo tiesisko situāciju atbilstoši mūsdienu prasībām. Obligāti ir jāskaidro cilvēkiem, ka ir nepieciešams vērsties tiesā, lai pārskatītu lēmumus atbilstoši ierobežotas rīcībspējas institūta prasībām. Kā arī jāturpina risināt ANO konvencijas prasību izpildi, nodrošinot personām ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem atbalsta sniegšanu, lai tām nebūtu jāierobežo rīcībspēja.
…
