Demogrāfiskā politika Ķīnā un Indijā

Demogrāfiskā pāreja atsevišķās valstīs vai pasaules reģionos noris atšķirīgi. Ķīnā raksturīgs īss pārejas laiks. Būtiska mirstības līmeņa samazināšanās daudzās jaunattīstības valstīs sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, bet dzimstības līmenis ilgstoši palika iepriekšējā līmenī, izraisot demogrāfisko sprādzienu. Ķīnas Tautas Republika kopš 1956. gada īstenoja dzimstības ierobežošanas politiku, veicinot demogrāfiskās pārejas tempu, un tādējādi gūstot zināmus panākumus. Agrāk Ķīnu pārvaldīja imperatoru dinastijas, bet 1911. gadā tā kļuva par republiku un 1949. gadā par sociālistisku valsti. Komunistu valdīšanas laikā visas dzīves jomas kontrolēja valsts un Ķīna kļuva par ievērojamu rūpniecisku un militāru lielvalsti. Ķīnā norisinājās virzība uz konkurences ekonomiku, lai piesaistītu investīcijas no citām valstīm. Indija ir kontrastu zeme. Indijas Republika ir pasaules otra lielākā valsts (aiz Ķīnas Tautas Republikas), kuras iedzīvotāju skaits strauji tuvojas miljardam. Iedzīvotāju etniskā sastāva ziņā tā ir vissarežģītākā valsts pasaulē. Indijā ir smagas ekonomiskās un galvenokārt sociālās problēmas, ko smagākas vērš grūti kontrolējamā iedzīvotāju dzimstība. Indijas lielākā problēma ir lielā un grūti kontrolējamā dzimstība. Lai gan Indijas saimniecība pēdējās desmitgadēs ir iespaidīgi pieaugusi, tajā joprojām ir lielākais nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars pasaulē un augstākais rādītājs starp citām pasaules valstīm nepietiekošam uzturam bērniem līdz trīs gadu vecumam. Indija pēdējās desmitgadēs ir izvairījusies no bada, taču pusei no bērniem ir nepietiekams svars, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē un gandrīz divkārt lielāks nekā Āfrikas daļā. Indija ilgi turējās sevī noslēgta, cerot tādā veidā attīstīt savu rūpniecību un iziet pasaules tirgū. Neizdevās. Tāpēc līdz 90. gadu sākumam Indija auga ļoti lēni. Bija gadi, kad iedzīvotāju pieaugums apsteidza nacionālā kopprodukta pieaugumu. Nabadzība saglabājās. Musulmaņu ģimenes attiecības, mantošanas tiesības - visu regulē šariats. Viņiem šajā svarīgajā jomā nav obligāti valsts likumi. Tie ir obligāti reliģijām, kas nākušas no Indijas - hindu, sikhiem, budistiem. Kristieši arī iekļaujas šajos likumos. Musulmaņi ir atsevišķi. Reliģiskie svētki, lūgšanas piecreiz dienā - tas viss apgrūtina sadarboties. Ramadāns veselu mēnesi.