Cik mierīgi pār Brakiem šonakt snieg, cik sāpīgi pār Brakiem šonakt snieg. Cik skaisti snieg, cik skaisti un tīri snieg. Balts plīvurs savieno debesis un zemi, nevienam nevaicājot un nepaskaidrojot. Klusums ir vienīgā skaņa šonakt, kurai ļauts skanēt, tikai šeit virs Braku jumtiem, sastopoties divām jūtu un dvēseļu pasaulēm, baltumu pāršķeļ naida un dusmu atblāzma. Zem vienām debesīm, zem viena dzimtas jumta divas paralēlas pasaules, kas vienā brīdī krustojas vienā un tajā pašā punktā. Tās sadūrās ar eksploziju, naidu un sāpēm. Tās dzirkstīja un nesamierinājās, jo abu gadījumā samierināšanās būtu padošanās.
Viena jūtu pasaule iet līdzās otrai. Tā elpo caur bagāto dvēseli, tā elpo svaigu zāli pēc tikko nožuvušas rasas, tā elpo caur māju siltumu, caur akas dzidrajām ūdens lāsēm, caur visu, ko šai jūtu pasaulei bija devusi dzīve, šīs nenovērtējamās lietas, kuru dēļ ir vispār vērts dzīvot.
…