Domraksts par Rūdolfa Blaumaņa "Indrānos" atklātajiem konfliktiem

Lasot darbu, man radās jautājumi, kas rosināja pārdomāt to, cik grūti ir sadzīvot ar cilvēkiem, kuru eksistence ir emocionāli sūra nasta, cik smagi ir tad, kad bērni neapzinās savus pienākumus pret vecākiem un cik akli mēs esam pret citu problēmām, cenzdamies pieturēties pie savām vērtībām un uzturēt pašcieņu. Manuprāt, visbiežāk konflikti rodas agresīviem, pašpārliecinātiem un nepiekāpīgiem cilvēkiem, bet beigu beigās vienmēr kādam nāksies iziet uz kompromisiem, pārkāpt pāri savam ego, lai rastu savstarpēju saprašanos. “Indrānu” mājās saprašana un piekāpšanās diemžēl nevalda. Lugā attēlotās problēmas sasaucas arī ar mūsdienām, jo bērni neizrāda pietiekamu cieņu pret vecākiem cilvēkiem, ļaunprātīgi izmanto, mātes akli mīl savus dēlus, tēvi galvenokārt rūpējas par mantu, savstarpējās attiecībās un saskaņa ģimenē bieži vien paliek otrajā plānā. Vai Edvarts pamatvilcienos vispār apģida savu pielikto vainas roku tēva nāvē un mātes aklumā? Vai viņš aptver viņu ciešanas, sāpes un dzīves laikā sakrājušos smagmi? Kā arī, vai “Indrānu” ilggadīgie saimnieki līdz galam noprata visus caurumus savā bērnu audzināšanas metodē? Dziļi sirdī es vēlētos ticēt, ka Edvarts bija tik vien kā noguris no dzīvošanas brāļa ēnā un dzelžainajām kontroles važām, kurās tēvs viņu emocionāli turēja jau pirms precībām ar Ievu, bet tā vien paliek kā cerība, ko nogalina grāmatā rakstītie fakti. …