Rūdolfs Blaumanis reiz ir teicis: „Man patīk, ka tauta smejas.” Zinu, ka šie vārdi nav teikti tāpat vien. No 1901.- 1904.gadam R.Blaumanis ir darbojies “Pēterburgas Avīzēs”, kur vadījis laikraksta humoristiski satīrisko pielikumu “Purva Mala”. Pats bijis jautrs cilvēks. Paticis jokot, jautri apvadīt laiku ar laikabiedriem un draugiem. Domāju, ka smaidīt- tā ir laime un reizē arī pašpārliecinātība, un spēks.
Laime- tā ir dāvana. Talants, kas pieejams ikkatram, ja vien viņš to ļoti vēlas un tiecas uz saviem mērķiem. Dzīvot- tā jau, manuprāt, ir vislielākā dāvana un laime. Dzīvot, tas nozīmē, tiekties pēc visa labā, atrast savu ceļu, to taisnāko. Ne vienmēr paveicas, gadās ļoti daudz bedru un pauguru, bet vienmēr jābūt sajūtai, ka vienmēr izkulsies no jebkuras bedres un tiksi pāri jebkuram pauguram, pat ja tas beigās izrādīsies bijis vismilzīgākais kalns.
Pašpārliecinātība ir ļoti vērtīga dāvana, kas ne katram ir dota. Tā ir apziņa par to, kas tu esi un kādam tev jābūt. Manā skatījumā cilvēki, kuriem ir pašpārliecinātība ir fiziski un garīgi spēcīgāki, nekā tie, kam tās nav. Visspēcīgākie cilvēki ir tie, kas sāpēs prot smaidīt, bet vēlāk klusi ciest.
„Skaistā dzīve, Es sajūtu tevi!” – tā Rūdolfs Blaumanis.
Skaisti! Prieks, ka nav jāpiepūlas pierādīt to, ka dzīve patiesi ir skaista, jo ar šiem Rūdolfa Blaumaņa vārdiem tas tiek pasludināts par vienīgo patiesību. …