Manuprāt Edgara un Kristīnes attiecības bija savdabīga spēle ar viena otra jūtām. Prasības, ko Viņš nevar izpildīt, un solījumi, kurus Viņa grib dzirdēt. Tas ir tik banāls stāsts par nepiepildītu likteni. Abi jaunieši bija tik ļoti sapinušies savās vēlmēs un tajā ko gaidīja no dzīves, ka beigu beigās dzīve izvērtās par skarbu pārbaudījumu, kuru abi neizturēja. Edgars iestiga uzdzīves postā, iespējas tāpēc, ka blakus nebija neviens, kas spētu pabrīdināt, aizturēt, aizliegt, vismaz nokaunināt, bet Kristīna dzinās pēc tīras mīlestības, pēc tukšām cerībām, ka spēs mainīt dzērāju, ka varēs pamudināt mainīties un smagi vīlās. Edgars mīlēja Kristīni un meklēja viņā savu glābiņu, patvērumu, kaut ko gaišu un svētīgu un Kristīne bija tieši tāda. Viņu attiecības ir pilnas ar uzupurēšanos un egoismu. Savītas šajās divās pretrunīgās īpašībās un jo vairāk viens palika vienaldzīgāks, jo vairāk otrs sevi ziedoja. Kristīne svēti ticēja tam, ka viņai izdosies mīļoto glābt un mainīt viņa dzīvi, ka nesanāks tā kā viņas mātei savulaik, ka viņai viss būs savādāk. Viņi abi bija uzticīgi viens otram savās vēlmēs pēc mierīgas dzīves, bet abi vīlās. Kristīne vīlās, jo Edgars nevarēja mainīties bet Edgars vīlās tajā, ka to nespēja izdarīt viņas dēļ. Pat viņas dēļ, nē! Viņa bija pēdējais glābiņš un viņš nespēja. Posts!…