Romāns tapis 1954. gadā. Pazīstamais vācu rakstnieks savā darbā risina jautājumu par vācu tautas atbildību. Vācu karavīri ir līdzvainīgi fašistu noziegumos un arī viņiem jāpacieš šis kauna traips. Viens no karavīriem ir Ernsts Grēbers – romāna galvenais tēls.
Darbība aizsākas kara laukā Krievijā, kur jau pašā sākumā tiek atspoguļots briesmīgais stāvoklis - miroņu kalni, līķu smakas, netīrība, posts…Grēberam paveras iespēja tikt atpakaļ uz dzimteni, saņem sen gaidīto 3 nedēļu atvaļinājumu. Bet, ierodoties dzimtenē, viņu sagaida nopostīta pilsēta, sagruvusi vecāku māja, prātā jukuši cilvēki. Grēbers izmisīgi meklē savus vecākus ar cerību, ka tie vēl ir dzīvi. Visā šajā juceklī Grēbers satiek Elizabeti, bojā gājušā antifašista Krūzes meitu, ar kuru kopā remdē savas sāpes, iemīlas un vēlāk arī apprecas. Viņš bija dzimis pēc pirmā kara, uzaudzis inflācijas posta laikos un pēckara gadu nemieros un nobriedis jaunā karā. Grēbers ir vienkāršs karavīrs, bet tomēr morāli tīrāks par citiem. Viņš sāk domāt par savas vainas lielumu un nonāk līdz atziņai, ka akla pavēļu izpildīšana ir tieša līdzdalība fašistu noziegumos. Ikviens apzinās, ka karš ir zaudēts, bet karu turpina tikai tādēļ, lai valdība, partija un cilvēki, kas to visu izraisījuši, vēl kādu laiciņu ilgāk noturētos pie varas un paspētu nodarīt vēl vairāk posta. E.Grēbera vienīgais draugs frontē- Frēzenburgs- teicis šādus vārdus:
“Mēs šeit cīnāmies esesiešu, gestapoviešu, meļu un spekulantu, fanātiķu, slepkavu un vājprātīgo labā…Tikai tādēļ – un ne par ko citu. Karš sen zaudēts. Mēs šeit cīnāmies gluži ne par ko. Pat ne par puslīdz ciešamiem miera noteikumiem. Mēs esam lauzuši katru līgumu un pārkāpuši cilvēcības likumus.”
…
