Latvijā tās ģeogrāfiskā izvietojuma un līdz ar to izdevīgo ekonomisko apstākļu dēļ iedzīvotāju nacionālais sastāvs jau senāk bijis raibāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Latvijā ilgstoši līdzās dzīvoja divas pamattautas – latvieši un lībieši. Lībieši pamazām tika asimilēti. Vairāk kā septiņus gadsimtus Latvijā nodzīvoja vācieši, kas ietekmēja Latvijas ekonomiku, kultūru, mākslu. Daugavas tirdzniecības ceļš pievilka arī krievu un baltkrievu tirgotājus, tomēr 17. gs beigās Latvijas iedzīvotāju sastāvs bija visai viendabīgs – 89% latviešu, 6% vāciešu un 4% lībiešu. Kopš 17. gs sākās masveidīgāks vajāto vecticībnieku pieplūdums Latgalē. 18. gs 60. gados krievu īpatsvars Latgalē bija jau 15%. Ebreji Latvijā dzīvo apmēram 500 gadus. Maksimālais ebreju īpatsvars bija pirms Pirmā pasaules kara. Poļi par Latvijas iedzīvotājiem kļuva pēc Livonijas sabrukuma 1561. gadā un latviešu apdzīvotās teritorijas iekļaušanas Polijas – Lietuvas valstī. 19. gs beigās latvieši Latvijā bija 68%, krievi un baltkrievi – 12%, vācieši – 7%, ebreji – 6%, poļi – 3%. Krasas pārmaiņas Latvijas etniskajā sastāvā notikušas pēc 1940. gada. Latviešu skaits pēc zaudējumiem Otrajā pasaules karā , emigrācijas un padomju laika represijām samazinājies un vēl joprojām nav sasniedzis pirmskara līmeni – 1,5 miljonus. Visus pēckara gadus latviešu īpatsvars ir nepārtraukti samazinājies. 1935. gadā tas bija 75%, 1989. gadā – 52%, bet 2000. gadā – 58%. 2000. gadā krievu bija 30%, baltkrievu – 4%, ukraiņu – 3%, poļu – 2,5%. Etniskais sastāvs mainījies sakarā ar vāciešu izceļošanu 1939. – 1941. gadā. Pašlaik vāciešu ir vairs tikai 0,1%. Aprēķini pierāda, ka latviešu īpatsvars lēni un stabili pieaug.…