No vienas puses Eiropas Savienību var uzskatīt par vidusceļu, par kaut ko unikālu, starp supervalsti un veidojumu, kurā dalībvalstu izpildvara daļēji tiek atdota centrālajai pārvaldei, kura kontrolē dalībvalstu noteiktos jautājumos. Līdz ar to, no likumīga viedokļa eiropeiskums pastāv, tā kā ir centrālas institūcijas, kuras tiek uzskatītas par leģitīmām, neskatoties uz to, ka ES teritorijas etniski ir ļoti atšķirīgas. Manuprāt, no vienas puses eiropeiskums ir leģitīma nacionalitāte, kurai pakļaujas nācijvalstu intereses. Tajā pašā laikā, eiropeiskums ir mehāniski nevis dabiski veidots process, kuram daļa no Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem nemaz nepiekrīt. Respektīvi, ja es negribu piederēt kādai etniskajai grupai, tad es neesmu šajā etniskajā grupā. Te ņemot vērā arī to, ka etniskās grupas vieno ne tikai juridiskais pamats un teritorija, bet gan galvenokārt valoda, kopīga izcelsme, piedzīvotā vēsture. Un lai arī mūsdienās ES valodas ir 23 jeb mana valoda ir tikai 1/23 no Eiropas valodām, manuprāt, pietrūkst arī vēsturiskās saiknes un kopējās identitātes apziņas, nevis spēcīgā dalījuma Rietumu, Centrālajā, Ziemeļu vai Austrumu Eiropā. Tieši tas, pēc manām domām, padara eiropeiskumu un Eiropas identitāti par vēl ļoti jaunu procesu, kurš nav paspējis iesakņoties, īpaši ņemot vēra to, ik pa laikam ES paplašinās. Tur arī paradās kā kopīgais trūkums starp dalībvalstīm, kas arī var arī ne tikai apgrūtināt kopēju identitātes veidošanos, bet arī radīt jaunus konfliktus, rodas ne tikai vēsturisko, ekonomisko, reliģisko, u.c., iemeslu dēļ, bet arī dēļ pastāvošo kopīgo kultūras vērtību trūkuma. Lai arī pastāv karogs un 9. maijs, tas ir ievērojami par maz, lai tik ģeogrāfiski lielā teritorijā veicinātu kopēja identitātes sajūtu.
Tur pat es uzskatu, ka eiropeiskums sava ziņa ir arī pastāvošo nāciju pastiprināta aizstāvēšana, tā kā dalībvalstis meklē un strādā sadarbībā, lai pārstāvētu tieši savas nācijvalsts intereses. Un tieši tas, meklējumi pēc efektīvas nacionālo interešu pārstāvēšanas, pastiprina jau esošo nacionālismu un piederību pie noteiktas identitātes, nevis Eiropas identitātes. To visnotaļ var arī atspēlēt uz nacionālo pārstāvju Eiropas Parlamentā un vietējo politiķu pleciem, kā centienus iegūt elektorāta atbalstu, spēlējot nacionālisma kārti, tomēr tas jau nepieder pie šīs esejas tēmas.
…
