Ņemot vērā viņu tuvās attiecības, var secināt, ka lielākā daļa bilžu tie paši selfiji vien ir, tikai tos uzņēmis ģimenes loceklis, biznesa partneris, palīdzot paplašināt sekotāju apvārsni konkrētā bildē, ļaujot ieskatīties, it kā nejauši notvertos dekora elementos, bagātības, sabiedriskā statusa, piederības pie augsta sociālā slāņa apliecinājuma artefaktos. Daniels Boerteiks-Smits pašinu uzņemšanas fenomenu aprakstījis kā neierobežotu attēlu izplatīšanu, kuri tiek uzņemti katru dienu, un cilvēki, kuri tos uzņem, ne vienmēr domā, ka pašiņi ir viņu patības atspoguļojums.
Gofmans savā ikoniskajā darbā (“Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē”) postulējis, ka sociālās mijiedarbības cilvēku starpā, savos pamatos ir izrāde; šī identitātes veidošanās unikālā konceptualizācija ar dramaturģijas metaforu palīdzību ( aizkulises, skatuve, aktieri, maskas, utt.) ir vistiešākā mērā attiecināma sevis paša analīzi mūsdienu virtuālajā pasaulē.
Instagram vide ļauj aktieriem plašāku tēlojuma brīvību, jo viņi neatrodas ciešā saskarē ar saviem sekotājiem, līdz ar to ir plašāka skatuve improvizācijai, un mazāka iespēja, ka skatītāji pamanīs neīstumu vai neatbilstību izvēlētajai lomai.
Katerīna Didenko utilizē praktiski visas Gofmaņa minētās lomas un skatuvju izvietojumus, izmantojot maksimāli daudz atribūtikas un butaforijas, kas palīdz nodot skatītājam vēlamo sižeta līniju vai uzsvērt kādu dzīves pagriezienu.
Lai gan pagājuši jau gandrīz 65 gadi kopš Ē Gofmaņa grāmatas publicēšanas, tās aktualitāte ir palikusi nemainīga un tās principi un standarti ir pielietojami 21. gadsimta sociālo mediju vidē.
…
