Turpretī otrā filmas sižeta daļā , kā jau iepriekš minēju ierauts vienladzības un nežēlības cilkliskajā esamībā, pienāk brīdis, kad Arturs Fleks pamazām zaudē veselo saprātu, transformējoties par ļaundari Džokeru. Viņš jūtas tiesīgs uz pasaules uzmanību un tā vietā , lai labāk smietos, viņš labprātāk nogalina nevis ļauj pasaulei izturēties pret viņu pēc savām iegribām vai saviem principiem. Pēc tam, kad Arturs ir izdarījis slepkavību, kuru viņš nenožēlo, viņš vēl uzdrīkstas pamudināt uz kustību sev līdzīgos, kurā bagātie kļūst par represēto mērķiem.
Filmā ir izmantoti samērā daudz tuvplāni un vidējie plāni, kas paspilgtināja gan varoņa darbību, gan emocijas, ļaujot skatītājam izturēt procesu, smaidot cauri sāpēm, kā to dara filmā galvenais varonis, kā arī, liekot, aizdomāties par kaut ko dziļu vai jēgpilnu. Piemēram, pēdējā aina slimnīcā iegūst arī sapņiem līdzīgu kvalitāti ar tās tuvplānu un paleti ar baltu krāsu. Arī filmas kadrā bija ieviesti tālplāni jeb kopplāni, kurā bija pilnā augumā redzama gan paša galvenā varoņa darbība , gan arī viņa prototipi ar maskētajām klaunu sejām.
Analizējot šo aktuālo filmu, manī radās iespaids par to, ka mūsdienu filmās liela uzmanība tiek pievērsta problēmām, kuras ikdienas dzīvē šķiet visai aktuālas un sarežģītas. Tās caur iztēli bieži vien mēdz atspoguļot dzīves patiesos notikumus, par kuriem sabiedrībā varbūt ne tik daudz tiek diskutēts. Kā arī pats filmas dizains (fons), dekorācijas, mūzikas un struktūra mūsdienu filmām sāk kļūt daudz krāšņāka un sabalansētāka .
…
