Kā jau tika minēts ievadā pati globalizācijas ideja ir ļoti sena, taču par pamatu modernās globalizācijas sākumam varētu uzskatīt 19. gs. beigas, kad strauji attīstījās industrializācijas laikmets. Tanī laikā spēcīgi dominēja Lielbritānija, taču attīstoties zinātnei un tehnoloģijām Lielbritānijas vietu centās ieņemt arī tādas valstis kā Vācija un ASV. Taču globalizācijas attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Arī pēckara gados varēja manīt lielo saistību starp vienu un otru pasaules daļu, t.i., 30. gadu ekonomiskā krīze. Pēckara periodā lielu uzplaukumu piedzīvoja Vācijas Federatīvā Republika un Japāna ar ASV atbalstu. Šajā laikā nostiprinās divu lielu pasaules mēroga bloku: PSRS un ASV ietekme.
Par nākošo ievērojamo globalizācijas attīstības posmu varētu uzskatīt 20. gs. astoņdesmitos gadus, kad Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere un ASV prezidents Ronalds Reigans pasludina liberalizācijas politiku, kas veicina brīvā tirgus attīstību.
Tomēr par globalizāciju kā tādu var runāt kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad arī rodas termins globalizācija. Kā piemēru var minēt dažas no globalizācijas definīcijām:
„Globalizācija ir process, kurš pakāpeniski pieaugušos vēsturiskos apmēros ietekmē un veicina sadarbību starp dažādām kultūrām un civilizācijām, kuras veidojušās konkrētu teritoriālu robežu ietvaros uz konkrēta etnosa bāzes. Ekonomikā šis process ir stipri saistīts ar pasaules tirgus konkurences saasinājumu par informācijas telpas un dabas resursu kontroli, izmantojot jaunās tehnoloģijas.”1
„Globalizācija atklājas kā ideoloģiski maskēta Rietumu tieksme pakļaut visu planētu un uzspiest kundzību visai cilvēcei.…
