G.F.Stenders savos darbos ielicis savus uzskatus, pamācības, par savu mērķi nostādot latviešu garīgās un materiālās dzīves līmeņa celšanu. Būdams mācītājs, viņš uzskatīja, ka reliģija ir pasaules pamats, kas spēj iemācīt tikumu un nostiprināt morālas vērtības. Stenders bija pirmais, kas latviešus pielīdzināja citām tautām. Īsumā Stendera dzejas tematiku var raksturot šādi – filozofiska, sabiedriska, patriotiska, hedoniska, didaktiska. Stenders kritizē kungu nežēlību , bet tajā pašā laikā uzskata, ka katram jāturas pie savas kārtas, necerot iekļūt augstākajā sabiedrībā. Viņš cenšas apkarot zemnieku netikumus, lai tie uzlabotu savu dzīves kvalitāti, cenšot izkopt garīgas vērtības nevis mantkārību. Cenšas latviešos ieviest mīlestību uz Dievu, bet noliegt māņticību.
Stenders ar dzeju ievada indivīda subjektīvu pārdzīvojumu.
Stenders dziesmā “Ta augsta gudriba” uzsver, ka Dieva dotais prāts ir cilvēcības augstākā rota. Dieva padomi ir vispareizākie – tās ir zelta mācības, kas paredz to, ka katrs saņems pēc saviem nopelniem. To apstiprina šis citāts “Tad, ko sējis, pļaus pārlieku,/ Blēdis vaimanas, es prieku”.
Dziesmā “Tas rīts” Stenders apjūsmo skaisto dienas sākumu. Viņš uzskata, ka kopā ar gaismu izplatās godība. Būtībā viņš attēlo idillisku rītu, kur visapkārt paveras skaistums, cilvēki pamostas ar atjaunotiem prātiem, pilnībā izgulējušies, priecīgi. Gaismai Stenders piesķir īpašu nozīmi, to saistot ar skaisto, cēlo, tikumisko “ Lai blēdis, kas dar ļaunu,/ Pie gaismas dreb ar kaunu”.
Ķikuļa Jēkabs “Dziesmas”
Ķikuļa Jēkaba dziesmās galvenā tēma ir protests pret dzimtbūšanu, satraukums un sāpes par zemnieku apspiestību, naids pret apspiedējiem.
Viņa darbos ir vēsturiskas liecības par dzimtbūšanu, dzimtļaužu apspiešanu, galvenajiem apspiedējiem un vēsturiskām personām no dzimtļaužu vidus, piemēram, Žagatas Lauris un Valmiermuižas vīri.
Ķikuļa Jēkaba dziesmās savijusies politiskā, tiesiskā, ētiskā un mākslinieciskā domāšana. Šie dzejojumi ir augsta virsotne 18.gs. latviešu zemnieku sabiedriskās domas attīstībā – zemnieku kustības ideologs.
Svarīga iezīme ir kopības sajūtas radīšana starp zemniekiem un šie darbi radīti tiem – “Kam sirds ēdās,/Par savu tēva zem’ un savām mājām,/ Par saviem draugiem tuviem un tāliem.”
Uzrunā un slavinājumā Ķikulis ciena un godā ķeizeru un ķeizerieni, izturas pret to pazemīgi, godā Dieva nolikto ķeizerisko valdīšanu “Še mēs, nabagi slikti ļautiņi,/ Jūsu kalpi un nemācīti bērni,/ Kas gan vērte neesam pie tās/ vietiņas pieiet, uz ko Jūsu/dārgas kājas stāv”. Ķeizerieni godā kā savu māti un novēl visu sliktāko tiem, kas sacelsies pret keizerieni.
…
