L. Tauna dzeja ir līdzīga Saliņa dzejau, taču tai ir savas iezīmes, kas atklājas viņa dzejoļos. Tauna liriskais varonis šķietami vairāk sevi izjūt kā svešinieku lielpilsētā, īpaši tas atklājas krājumos nepublicētajos dzejoļos. Tas vairāk meklē saikni ar dzimteni: „Ābol,/ Tavā skatā tāds tālums (..)/Ar savu ritēšanu būtu pārvarējis tāli,/Ieslīdēdams no Vasalauskas pagasta augļu dārziem/Manā pār Ņujorkas debeskrāpjiem izplestajā plaukstā.” Šeit arī pierādās tā saikne ar dzimteni, kas, neskatoties nedz un laiku, nedz attālumu, nekad neizzūd. Tauna dzejā saskatāmas paralēles ar Čaka dzeju. Piemēram, Tauna dzejoļi „Veļas mazgātāj” un „Pasaules kafejnīca”, mudina atsaukt atmiņā Čaka dzeju. Tauna dzeja liekas vairāk garīga un pārdomām bagātāka, taču arī Tauns raksta par sabiedrības dzīvi pats sevi tur redzot.
Abi šie autori ir īpaši ar savu izteiksmes veida novitāti, kas pēc viņiem aizsākās latviešu literatūrā. Viņu sniegums gan latviešu literatūrai, gan „Elles ķēķa” darbībā ir nenovērtējams, ko var pamatot ar M. Čaklā teikto, ka „ „Elles ķēķis” – viena no unikālākajām bohēmām latviešu kultūrā”, šo autoru stils bija neparasts un jauns jau laikā, kad viņi sāka savu darbību, un vēljoprojām ir neatdarināms.
…