Taču viss nemaz nebija tik skaisti kā sākumā likās, jo dzīvokļus nevarēja sacelt tik daudz cik liels bija pieprasījums un tas noveda pie nākamās parādības - dzīvokļu rindas. Daži cilvēki gadiem stāvēja šajā rindā un daži tā arī nesagaidīja savu kārtu. Bet līdz ar lielo gaidīšanu īpaši nepacietīgam mitekļa meklētājam bija trīs iespējas. Par ne mazāk kā 25 tūkstošiem rubļu varēja iegūt istabu fiktīvas maiņas ceļā. Pēc valsts atļauta projekta varēja būvēt individuālo māju – to 1959. gadā tikai mūsdienu Vidzemes priekšpilsētā vien darīja 613 rīdzinieki. Dzīvokļa iegūšanas iespējas strauji pieauga, kļūstot par vērtīgu darbinieku turīgā uzņēmumā. 50. gadu beigās laimes lutekļi bija pie 528 dzīvokļiem tikušie vefieši. Indivīds ar noziedzīgiem nodomiem varēja arī vienkārši piekukuļot namu pārvaldes un izpildkomitejas ierēdņus, ievākties citam paredzētā istabā un dzīvot cepuri kuldams.11 Tādas bija iespējas kā tikt pie dzīvokļa, ja negribēja gaidīt rindā.
Ne tikai runājot par dzīvokļiem, bet arī ikdienišķām sadzīves un importa vai deficīta precēm, 70. gados populāra bija ‘‘blata’’ sistēma, kas atļāva savā īpašumā iegūt to, kas lielākajai daļai nebija pieejams. Taču tad bija jāpazīst vai nu kāds veikala darbinieks, kas varēja iepriekš pateikt preces pieviešanu un laikus atlikt malā, vai arī jāzin vēl kādas citas svarīgas personas, jo tā tomēr bija nedaudz prestiža stāvokļa pazīme. Tas neattiecās tikai uz veikaliem un tajos atrodamajām precēm, gandrīz jebkas kas bija tavā īpašumā, tai skaitā garīgās vērtības, kā skaņuplates, grāmatas, biļetes uz teātri, tūrisma ceļazīmes, arī kurpes un mēbeles bija deficīts, kā arī savdabīgs maksāšanas veids. Tam varēja pieskaitīt arī kafijas bundžiņas un importa konfekšu kastes, kuras varēja tikt iemainītas pret citam piederošu, bet tev interesējošu mantu.
Pavisam cita lieta bija brīvā laika pavadīšana. Īpaši 60. gados uz latvijas iedzīvotājiem arvien lielāku ietekmi sāka atstāt televīzija. Pirmais raidījums no Rīgas studijas bija 1954. gada novembrī, taču īsti popularitāti televīzijas pārraides ieguva vēlāk. Televīzijas loma padomju sociālistiskajā masu kultūrā bija milzīga. Padomju ideoloģija atzina, ka televīzija ir padomju darbaļaužu garīgās dzīves neatņemama sastāvdaļa. 1965. gadā Latvijā reģistrēja 272 000 televizoru. No tiem apmēram puse bija laukos. Atraduši jaunu veidu kā cilvēkiem iebarot informāciju, Padomju Savienība izmantoja televīziju arī kā propagandas līdzekli. Mazākos ciemos ļoti interesantu televīzijas pārraižu laikā pilsēta esot bijusi kā izmirusi, jo visi sēdējuši mājās skatījušies …
