Indivīds, reliģiozitāte un mistiskā apziņa: teorētiskie aspekti

Viens no vissarežģītākajiem un senākajiem apziņas paplašināšanas veidiem ir sastopams Budismā, to sauc par „tukšā prāta meditāciju”. Mistiskie vingrinājumi ir iedarbīgs veids, kā sasniegt noteiktu garīgo stāvokli, kurā zemākais „es” savienojas ar augstāko un tad ar Dievu, Absolūtu, Kosmisko Sākotni. Tieši pateicoties šiem garīgajiem vingrinājumiem tiek iegūtas misticismam raksturīgās īpašības. Pastāv trīs mistiskā pieredzes pakāpes. Pirmā – eksaltēta Absolūtā apzināšanās. Garīgās vienotības ar Absolūtu vēl nav. Iekšējais „Es” apzinās savu attālinātību. Viņš vēl nav Kosmiskā Pirmsākuma pārņemts, viņš tikai saprot, ka Tas ir. Otrā pakāpe ir jau daudz dziļāka apzināšanās. Fenomenālā pasaule – ikdienas pasaule – tiek uztverta daudzkārt skaidrāk un smalkāk. Savukārt mistiskās apziņas trešajā pakāpē aktivizējas psihiskā apiņa. Uzskata, ka šajā pakāpē norisinās dialogs starp iekšējo un ārējo apziņas līmeni. To var skaidrot kā iekšējā, intuitīvās uztveres kanāla veidošanos – tas ir tas, ko var dēvēt par apskaidrību. Noslēdzošais posms mistiskās apziņas sasniegšanas ceļā ir visa vienotības apziņa. Cilvēks sāk just, kā dažādas izpausmes un bezgalīgu faktu daudzumu apvieno kāda saistošā sākotne. Citādi šo var skaidrot tā, ka vienotais ir tas, kas dod dzīvību visam pārējam. …