Intervija ar marginalizētu personu (bāreni)

Kā pielāgojas situācijai un kā apmierina ikdienas vajadzības.
Varu teikt, ka pēdējā laikā esmu iemācījusies iztikt ar to, kas man ir. Tā kā varu atrast tikai gadījuma darbus, tad esmu pieradusi, ka reizēm nauda ir, bet reizēm tās nav vispār. Cenšos, lai man vienmēr ir kādi pārtikas iekrājumi-sākumā to nezināju, tāpēc reizēm gāja pavisam traki. Lielākus pirkumus gan nevaru atļauties, arī drēbes pērku lietotas. Dažas mēbeles palīdzēja sagādāt pagasta sociālā darbiniece. Ir grūti, bet domāju, ka tieku ar visu galā.
Vasarā līdz pat sniegam strādāju dzērveņu purvā. Dienā varu nopelnīt līdz pat 10ls. Tā man ir ļoti liela nauda. Ja nav darba pie saimnieka, kuram reizēm piepalīdzu, tad no augusta līdz pat novembra beigām varu lasīt ogas. No šīs naudas varu arī iekrāt, tad varu nopirkt sev apģērbu un izdarīt citas lietas, kurām kādreiz pietrūkst līdzekļu. Pie saimnieka parasti gan maksā tikai par izdarīto darbu un īpaši daudz nopelnīt nevaru. Tikai priekš izdzīvošanas ikdienā. Bet reizēm viņš iedod pienu vai olas, tas arī ir labi, jo vienai jau ēšanai daudz nevajag.
…