Lai kaut cik pareizi varētu izvērtēt situāciju, problēma būtu jāapskata no dažādiem aspektiem. Lasot Rolanda Krauzes un Artas Snipes rakstus (JV, Nr.15, 10.04.2007.), nav grūti pārliecināties, ka nesaprotamu apstākļu dēļ viņi noklusē īrnieku un izīrētāju līgumiskās attiecības un šo līgumu nozīmi jautājumā par īres maksas grozīšanu vai noteikšanu. Katram taču ir saprotams, ka īres attiecības nosaka īres līgums un/vai likums.
Lielākajai daļai denacionalizēto māju īrnieku joprojām ir vecie ar valsts vai pašvaldības māju namu pārvaldēm noslēgtie īres līgumi. Viena daļa šos līgumus pārslēdza, bet, cik ir bijusi saskarsme, tie pārslēgti galvenokārt aiz savas maldības, pret pašu gribu un ar termiņiem uz vienu gadu, kas ir pretrunā "Patērētājus tiesību aizsardzības" likuma 11.pantam. Tādēļ šiem denacionalizēto māju pastāvīgajiem īrniekiem, kuriem bija uzspiests līguma termiņš - viens gads, tomēr būs tiesības šo termiņu apstrīdēt tiesā.
Satversmes tiesas sprieduma sekas
Īres maksas paaugstināšana pašreizējos apstākļos, uz ko gandrīz visos brīdinājumos par īres maksas paaugstināšanu atsaucas namīpašnieki, tiek saistīta ar Satversmes tiesas 2006.gada 8.marta spriedumu.
Šī sprieduma apraksta daļā ir izklāstīta viedokļu dažādība, kurus nevar izmantot par pamatojumu īres attiecību risināšanai. Saistoša varētu būt Satversmes sprieduma nolēmuma daļa, bet šajā gadījumā šis spriedums īres attiecības nerisina, jo ar spriedumu t.s. īres griesti tiek nevis atcelti, bet iesaldēti. Spriedumā par spēkā neesošiem ir atzīti vienīgi likuma "Par dzīvojamo telpu īri" pārejas noteikumu punkti par īres maksas noteikšanu ar likumu.…
