Svarīgi ir tas, ka „izdevumi, kuri ir pieskaitāmi pie greznuma izdevumiem, ja tie ir taisīti bez īpašnieka uzdevuma vispār nav atlīdzināmi, tos pat var atņemt, ja valdītājam tas ir izdevīgi un ja tas nekaitēs galvenajai lietai”.
Pēc autores domām, svarīgi ir atzīmēt, ka CL nosaka arī gadījumus, kad reālnasta izbeidzas - saskaņā ar CL 1267.pantu „īpašnieks var atbrīvoties no atbildības par reālnastu, atstājot nekustāmo īpašumu”. Taču šīs noteikums nav attiecināms uz atsavināšanu, tādēļ arī trešajai personai pārdotās nekustamās mantas bijuša īpašnieka parādus var piedzīt no paša īpašnieka. Tomēr tas, kas pārņēma sava valdījumā bezsaimnieka nekustamo mantu, ar šo pārņemšanu pārņem arī reālnastu kopā ar sava priekšgājēja parādiem un gadījumos kad īpašnieks ir atbrīvojies no reālnastu parādiem, pametot īpašumu, īpašuma pārņēmējam nav tiesību piedzīt no īpašnieka neizpildītās reālnastas regresa kārtībā.
Atgriežoties pie iespējam, kā atgriezt valdītāja izdevumus, ir jāpievērš uzmanība CL 911.pantam, kas nosaka, ka „no valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu, pie tam svarīgi ir tas, ka minētas aizsardzības tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tām, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs” . Spriežot par jautājumu kādā kārtībā ir pieprasāms izdevumu atlīdzinājums, ja nekustāmas lietas īpašnieks atsakās labprātīgi tos atlīdzināt, kas viņam būtu jādara saskaņā ar pirmīt apskatīto CL 867.pantu. Lai tiktu skaidrībā ar minēto jautājumu ir nepieciešams pievērstiem tam uz kāda pamata rodas faktiska tiesiska valdījuma par nekustāmo lietu aizsardzība. CL 912.pants nosaka, ka katru valdījumu likums aizsargā, līdz ar ko ir secināms, ka strīdu gadījumā par ar nekustāmas lietas faktisko tiesisko valdīšanu saistītajiem izdevumiem tādas lietas valdītais, ar nolūku atgūt savus izdevumus, ir tiesīgs vērsties pilsētas rajona tiesā Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, proti, Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā.
…
