Jānis Ezeriņš ir viens no labākajiem latviešu novelistiem, kura darbi ir neparasti un atmiņā paliekoši. Latvijas novelistikā jau pirms Ezeriņa darbojās tādi izcili novelisti kā Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upītis. Tomēr ar savu savdabīgo un visai nepierasto rokrakstu Jānim Ezeriņam uz mūžu ir izdevies ierakstīt savu vārdu latviešu novelistikā.
Katra Jāņa Ezeriņa novele ir savā ziņā neatkārtojama un neparasta, ar īpatnēju notikumu, kuros tiek iesaistīti parasti ikdienišķi cilvēki, attīstību. Dažbrīd šķiet, ka noveles pamatā ir anekdote par kādu neveiklu un reizēm pat smieklīgu atgadījumu, piemēram , novelē „Mērkaķis” par izvirtušu sievieti, kas „ir jau izmīlējusi jaunus un vecus, precētus un neprecētus, brunetus un blondus, bagātus un nabagus, gudrus un muļķus, krievus un vāciešus” un, vēloties izjust vēl neizjustus pārdzīvojumus, viņa, pašai nezinot, masku ballē iemīlas mērkaķī.
Jānis Ezeriņš ļoti meistarīgi prata stāstījumā iesaistīt dzīves nejaušību, liktenīgu sagadīšanos, sižetisku momentu vai detaļu, kas pilnībā izmaina tēlu dzīves vai pasaules skatījumus.…