„Tikai tas ir varonis, kas faktiski izdara varonības darbus: savas dzīvības upurēšana bez reāliem panākumiem tālu vēl nav varoņdarbs” (II daļa 194.lpp)
Nemaz negribu piekrist šādam apgalvojumam, jo ne jau vienmēr izdodas gūt šos reālos panākumus. Piemēram, ja cilvēks mēģina no liesmām glābt citu cilvēku, viņš apzinās, ka var neizglābt šo cilvēku un var arī pats aiziet bojā. Un ja nu tiešām abi aiziet bojā, tad man personiski gribētos šo cilvēku – glābēju saukt par varoni. Šajā brīdī viņš ir aizmirsis par visu pārējo, par sevi, savu ģimeni, savu stāvokli sabiedrībā un domā tikai par otra glābšanu. Ja runa iet par savu tuvinieku glābšanu, tad varētu vēl runāt par pienākuma apziņu, bet ja tiek glābti pavisam sveši cilvēki, tad tā manā skatījumā ir varonība!!!
„Varonis nav tikai tas, kas pašaizliedzīgi cīnās ar ieroci rokās tad, kad viņam jānokrata sveša jūgs, jāaizstāvas, vai jāiet otram palīgā, varonis ir arī tas, kas nepazīst šķēršļu savu ikdienišķo darbu gaitās” (II daļa 195.lpp)
Te es savukārt piekrītu par visiem 100 procentiem. Kā īpašu piemēru gribētu pieminēt ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem, bet kurš visu sevi velta, lai bērniem būtu pilnvērtīga dzīve. Vai tas nav varonis? Manuprāt, ir un vislielākajā mērā. Ja paskatās uz mūsdienu jaunatni, tad arī te ir manāmi sava veida varoņi. Es runāju par tiem, kuri ir spējīgi atteikties no alkohola, narkotiku, tabakas kārdinājuma. Ja turpināsies šī tendence, tad katru devītklasnieku, kurš nesmēķē, varēs saukt par varoni. Varoņi nav jāmeklē, tie paši atrod veidu kā sevi parādīt.
…
