Jūgendstils ir vāciskais modernisma jeb Art Noveau nosaukums. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā šis stils valdīja visā Eiropā. Jūgendstils, kas 19. g. s. beigās un 20. g. s. sākumā aptvēra gan arhitektūru, gan citas mākslas jomas, Rīgā dominēja neilgu laiku, bet atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras paraugus, un tieši šajā stilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus utilitāros būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Katrā Eiropas valstī jūgendstila attīstība pieņēma atšķirīgu formu, taču tā vienojošais motīvs bija pastāvošās kārtības izaicināšana kā lietišķajā mākslā, tā tēlotājmākslā.
Jūgendstils sevišķi sacēlās pret vēsturē sakņotajiem Viktorijas laika mākslas eklektiskajiem aspektiem. Galveno iedvesmu tas smēlās dabā: kā jūras, tā sauszemes daudzveidīgajā florā un faunā. Jūgendstilam ir daudz kopīga ar simbolisma kustību mākslā, literatūrā un dramaturģijā. Daži uzskata, ka simbolisms atspoguļo 1900. g. domāšanas veidu, kurpretim jūgendstils ir tā praktiskā izpausme.
Jaunie mākslinieki un dizaineri par sevišķi nevēlamu iezīmi uzskatīja dažādu Eiropas oficiālo mākslas galeriju nevēlēšanos rīkot dekoratīvi lietišķās mākslas un lietišķās mākslas izstādes. Visās Eiropas valstīs 1880s un 1890s gados mākslinieki apvienojās jaunizveidotās biedrībās, kuras pastāvēja opozīcijā valsts oficiālajām mākslas galerijām. Jaunās biedrības rīkoja izstādes, kurās tika eksponētas ne vien jaunākās gleznas un skulptūras, bet arī mēbeles, keramika, tekstilizstrādājumi, kā arī stikla, metāla un juvelierizstrādājumi. Tieši šis dumpīguma gars sevī apvieno visus tos stilus un mākslas kustības, kuras parasti asociē ar modernismu. Tas arī bija vissvarīgākais vienojošais motīvs, kas rosināja kolektīvo iztēli un ātri pārņēma visu Eiropu laika periodā no Lielbritānijas dekoratīvā dizaina un māksliniecisko rokdarbu kustības 1880. gadu otrajā pusē līdz pat Otrā pasaules kara sākumam.
…
