Aizvien pieaugot globalizācijas ietekmei uz ik katru pasaules reģionu, parādās aizvien vairāk kolīziju situāciju starpvalstu sasvstarpējajās attiecībās. Tiesību unifikācija globālā līmenī liek pārstrukturizēt ne tikai valsts tiesību struktūru, bet liek aizdomāties arī par valsts struktūras izmaiņām, kas radītu labvēlīgāku vidi tiesību pārstrukturizēšanai. Taču neapšaubāmi, globalizācijas mērķis ir radīt vienotu pasaules ekonomisko tirgu, kur diemžēl ieguvēju lomā nokļūst jau tā augsti attīstītās Rietumu un Āzijas valstis. Šajā situācijā kultūras, reliģiskās un etniskās sadarbības formas starptautiskā līmenī tiek atstātas novārtā. Diemžēl pat daudzu valstu iekšienē šie jautājumi tiek atstāti otrajā plānā, kā prioritāti izvirzot ekonomiku.
Aplūkojot savas esejas darba galveno uzdevumu vispirms apskatīsim kas ir unitāra valsts, kas ir demokrātija un kas ir monarhija.
Unitāra valsts — valsts ir iekšēji politiski vienota un tāpēc viengabalaina un nedalāma. Tās sastāvā nav autonomu valstisku veidojumu, bet tikai administratīvi teritoriālās vienības (rajoni, apgabali, novadi utt.). Unitāras valsts teritorijā parasti spēkā ir viena konstitūcija, vienota likumdošanas sistēma, parasti viena pilsonība. Unitārā valstī pastāv vienoti likumdevējas varas orgāni un vienota pavalstniecība. Jo spilgtāka ir reģionu etniskā savdabība jo lielāka tieksme uz nacionālo pastāvību, ekonomisko neatkarību, tad jo grūtāk izveidot centralizētu valsti un tādos gadījumos veidojas demokrātiska unitāra valsts, kuras vara koncentrēta galvenokārt centrālo institūciju rokās, bet reģioniem tiek piešķirta ( par piemēru – uz līguma pamata) zināma autonomija. Unitārā valstī pastāv augstāko valstisko orgānu sistēma. Šo sistēmu veido – valsts galva, parlaments, valdība, augstākās tiesas institūcijas. Pārstāvniecības un administratīvi – teritoriālie veidojumi nav pieskaitāmi pie augstākās valsts varas orgāniem. Unitārā valstī pastāv vienota tiesību sistēma. Tikai centrālo valsts varas orgānu izdotie normatīvie akti iegūst augstāko likuma spēku un ir obligāti visiem visā valsts teritorijā. Tas nenozīmē, ka vietējās pašpārvaldes nevar veikt tiesisko regulējumu, lokālo problēmu risināšanai. Pašpārvalžu izdotie normatīvie akti ir ar zemāko juridisko spēku, kurus izdod kompetences robežās, un tie attiecas tikai uz konkrēto reģionu. Nodokļu sistēmas ieviešana unitārās valstīs ir atšķirīga. Taču pirmtiesības uz nodokļu sistēmas izveidošanu pieder valstij, nevis administratīvi – teritoriālajiem iedalījumiem. Teritoriālajiem iedalījumiem, atšķirībā no valsts, nav tiesību pašrocīgi ieviest savu nodokļu politiku. Parasti unitārajās valstīs tiek izveidota vienota tiesu iekārta.
Demokrātija – politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus.
…
