Līdz ar tehnisko progresu un sasniegumiem gēnu inženierijā sabiedrībai radās vēl viena „tēma”, par ko „palauzt galvu” un aktīvi padiskutēt. Klonēšana ir, nenoliedzami, viens no aktuālākajiem un nevienprātīgākajiem, (uzskatu ziņā), strīdu objektiem zinātnē un cilvēku sabiedrībā. Par interesi, kas skar šo tēmu liecina kaut vai tāds piemērs, kā grāmatu, filmu un TV seriālu skaits par kloniem, klonēšanu un citiem līdzīgiem aspektiem: „X-Faili”, „Jūras perioda parks”, „Klons”, „Svešais”, grāmata „Zēni no Brazīlijas” utt. Savā esejā es gribu apskatīt un izvērtēt kādi tad ir viedokļi par šo tēmu un argumenti „par” un „pret” klonēšanu. Lai eseja būtu saprotamāka ir jāizskaidro daži termini: kas ir klons un klonēšana? Klons ir organismu vai šūnu kopums, kas ir identiski vienai cilmes pirmšūnai(klons nav dubultnieks vai „kserokopija”, bet gan identisks jaunākais dvīnis). Klonēšana ir identisku pēcnācēju iegūšana, izmantojot veģetatīvo vairošanos vai vienas atsevišķas šūnas vai organisma identiskas kopijas ģenētiska izgatavošana.
Šobrīd medicīnas(traumatoloģijas, transplantoloģijas) un bioloģijas uzdevums Nr.1 ir orgānu un audu klonēšana. Kāpēc klonēšana ir šī procesa neatņemama sastāvdaļa? Klonēšana ir tik svarīga, jo ļauj radīt audus un orgānus ar pilnīgi identisku ģenētisku kodu. Pašlaik transplantoloģijas galvenā problēma ir organisma treme pret jaunajiem orgāniem imūnu konflikta dēļ. Šīs problēmas atrisināšanai, mediķi izmanto dažādus medikamentus, kam ir milzīgs blakusefektu skaits, tomēr šī problēma pilnīgi atkristu, ja medicīnā sāktu izmantot klonētos orgānus un audus. Klonētie orgāni būs glābiņš cilvēkiem, kas nokļuva avārijās un citās katastrofās, cilvēkiem, kam ir sirds, nieru, aknu u.c. traucējumi, savukārt klonētos audus varēs izmantot ārstējot slimību izraisītos defektus, piemēram, sirds muskuļa reģenerēšana pēc infarkta. Klonēšana palīdzēs cilvēkiem, kuri cieš no smagām ģenētiskām slimībām, turklāt jaundzimušajiem jau mātes miesās var likvidēt šo kaiti, transplantējot olšūnā veselās somatiskās šūnas kodolu. Šis klonēšanas aspekts man ir ļoti pieņemams un neizraisa nekādas negācijas, jo izmantojot šo metodi ārstēšanā, varēs paglābt no nāves daudzus cilvēkus, šī metode palīdzēs ārstēt tik nopietnas slimības kā vēzis, Alcheimera slimība, AIDS u.c.
Gluži cits un vairāk apspriests un strīdīgs klonēšanas aspekts ir cilvēka un dzīvnieku klonēšana. Pirmie panākumi abinieku klonēšanā ir vērojami 40.- 50. gados, kad 1953. gadā zinātnieki Kings un Briggs ieguva vardes klonu. Amerikāņu zinātnieki Stiks un Robls ieguva sešus dzīvus trušus, transplantējot astoņšūnu vienas sugas embrionu kodolus citās trušu sugas olšūnās, kam nebija kodolu. 1997. gadā cilvēce bija šokēta ar paziņojumiem par skotu aitiņas Dollijas rašanos, kas bijā pilnīga viņas mātes ģenētiska kopija. Vēlāk pasaulē parādījās arī klonētais bullis, teļi, savvaļas govis, truši u.c. 1978. gadā Anglijā piedzima Luīze Brauna – pirmais bērns „no mēģenes”. Publiski tika apspriesti arī cilvēku klonēšanas perspektīvas.
…
