Lieux de mémoire skar trīs jēgas: materiālu, simbolisku un funkcionālu. Lieux de mémoire ir radīta atmiņas un vēstures saspēles rezultātā – divu faktoru mijiedarbībā, kas rezultējas savstarpējā determinācijā. No vienas puses vienmēr ir jābūt gribai atcerēties, bez šī mērķa atcerēties lieux de mémoire nebūtu atšķirama no lieux d’histoire. No otras puses bez vēstures, laika un izmaiņu intervences, mēs sevi vienkārši piepildītu ar atmiņas objektu shematiskām kontūrām. Lieux, par kurām mēs runājam, ir jauktas, hibrīdas, mutantas, intīmi saistītas ar dzīvību un nāvi, ar laiku un mūžību.
Atmiņa diktē, kamēr vēsture pieraksta – tieši tādēļ vēstures grāmatas un vēsturiski notikumi pieprasa īpašu uzmanību. Starp visām vēstures grāmatām tikai tās, kuras radītas uz atmiņas revīziju, ir lieux de mémoire. Atmiņa sasaistās ar vietām, kamēr vēsture – ar notikumiem. Viena būtiska iezīme atšķir lieux de mémoire no citu vēsturu veidiem. Jebkura iepriekšēja vēsturiska vai zinātniska pieeja atmiņai ir attiecinājusi sevi ar reāliju. Savukārt lieux de mémoire, pretēji vēsturiskajiem objektiem, nav atsauces realitātē. Atspoguļojot lieux de mémoire, vēsturisko kriticismu transformē kritiskajā vēsturē. Tas dod vēsturei otru elpu, savā veidā – pat atmodu. Patiesībā atmiņai nav nekad bijušas vairāk kā divas leģitimitātes formas: vēsturiskā un literārā – tās vienmēr ir gājušas paralēli un, līdz pat mūsdienām, arī atšķirti viena otrai. Mūsdienās robeža starp šīm formām izplūst un ir radies jauns vēstures veids, kas savu prestižu un leģitimitāti ir ieguvis pateicoties tā jaunajai pieejai pret pagātni. Vēsture ir kļuvusi par mūsu aizstājamo iztēli. Atmiņa ir iecelta vēstures centrā.
…