Kā jau zināms, liela nozīme viduslaiku dzīvē bija kristīgajai baznīcai, kura kontrolēja visus notikumus, stipri ietekmēja sabiedrisko, saimniecisko dzīvi.
Viduslaikos cilvēks savos uzskatos visu saistīja ar Dievu. Ar Dievu izskaidroja parādības un notikumus, uzskatīja, ka viss notiek tā, kā to vēlas Dievs, kura griba bija neapstrīdama. Savukārt baznīca bija starpnieks zemes virsū, tā bija ceļš pie Dieva, tādēļ tai bija liela vara un loma viduslaiku dzīvē. Viduslaiku baznīca bija slavena ar savām dogmām, kurām bez ierunām bija jāpakļaujas, jāpieņem viss, ko sludināja un mācīja baznīca, par patiesību. Taču baznīcai parādās arī izglītības un palīdzības loma, mūki klosteros bija gandrīz vienīgie izglītotie cilvēki viduslaikos. Klosteros tika sniegta palīdzība arī novārgušiem ceļiniekiem, slimniekiem – te parādās arī baznīcas kā sabiedriskās palīdzības sniedzējas loma.
Baznīcai liela vara, kurai jāpakļaujas bez ierunām, tā kontrolēja visus, arī tik ietekmīgas personas kā valdniekus, kuri bieži rīkojās tā, kā bija noteikusi baznīca, jeb „Dieva vārdā”. Tā izdeva noteikumus un likumus, kā arī aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē.
Katra sociālā slāņa cilvēku dzīvē baznīcas ietekme atšķīrās. Viduslaikos cilvēkus iedalīja četros galvenajos sociālajos slāņos – pilsētniekos, garīdzniekos, zemniekos un bruņniecībā.
Zemnieki bija tieši pakļauti baznīcai, tiem bija jāmaksā baznīcai nodevas, jāievēro tās noteikumi attiecībā uz saimniekošanu un visu pārējo.
Kā zināms, viduslaiku sabiedrībai bija raksturīgs augsts korporācijas līmenis.
…
