Tā sauktajā “trīs miljonu lietā” vēl joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, taču grāmatas “Kurš nozaga trīs miljonus?” autori vismaz ir mēģinājuši tos noskaidrot, kas jau ir apsveicami.
Darbs ar avotiem. Grāmatā izmantotie avoti labāk palīdz izprast situāciju. Cilvēkam, kas nav bijis informēts par šo lietu, nav par to pastiprināti interesējies, reizēm gan ir pagrūti saprast lietu gaitu, šinī gadījumā dokumentu kopijas, kas ievietotas grāmatā ir skaidrojošas. Lai arī tie paši fakti minēti tekstā, redzot to oriģinālam tuvā versijā, apskatītais jautājums kļūst skaidrāks. Grāmatas autoriem veiksme ir tā, ka jau pirms grāmatas rakstīšanas ir bijušas vairākas publikācijas presē, kas ļauj grāmatā tās citēt, skaidrot situāciju un komentēt iesaistīto personu reakciju pēc raksta publicēšanas. Arī citu žurnālistu rakstu citāti grāmatas sākumā veiksmīgi palīdz ilustrēt situāciju, un brīžiem rodas sajūta, ka žurnālisti šīs lietas atklāšanā bijuši diezgan vienoti. Iesaistīto amatpersonu reakcijas attainojums un komentāru izklāsts pēc publikācijām presē parāda žurnālista spēju ietekmēt notikumu gaitu. Publikācijas un autora komentārs palīdz raksturot šai lietā iesaistīto cilvēku uzvedību, kas katram ļauj tālāk izdarīt secinājumus par viņu vainu vai nevainību. Autori veiksmīgi izdara secinājumus par informāciju, kas atrodama avotos. Secinājumi ir arī loģiski pamatoti un skaidroti ar Latvijas likumiem.
Grāmatas struktūra ļauj lasītājam saprast autoru domu gaitu diezgan labi un sekot tai līdzi, secība ir loģiska un viegli saprotama, lai arī bieži notikumu izpratne ir apgrūtināta, bet tas ir drīzāk lasītāja neinformētības, nevis autoru nolaidības dēļ.
…
