„Ļaunuma problēmas pamatā ir pieņēmums, ka pilnībā labs dievs nebūtu radījis pasauli, kurā ir ļaunums, vai arī nepieļautu ļaunuma netraucētu eksistenci un ka viszinošam un visspēcīgam dievam būtu jāspēj pārveidot pasaule atkarībā no saviem nodomiem. Tā kā ļaunums acīmredzami eksistē, jāpieņem, ka dievs ir paredzējis tā eksistenci, tāpēc vai nu nav pilnībā labs, vai arī nav pilnībā viszinošs, vai arī - visspēcīgs. Ja turklāt pieņem, ka, ja dievs eksistē, tam jābūt pilnībā labam, viszinošam un visspēcīgam, tad no ļaunuma eksistences izriet, ka dievs neeksistē.”1
No pirmā mirkļa šķiet, ka tas ir vienkārši, meklēt atbildes uz jautājumu, par to, kas ir ļaunums, bet iedziļinoties katra cilvēka izpratnē par ļaunumu, kas notiek pasaulē rodas daudz un dažādi viedokļi par ļaunuma eksistences būtību. No tā nevaram izvairīties, jautājums ir par to, kā mēs objektīvi varam redzēt šāda ļaunuma pastāvēšanu tā vēsturiskajās izpausmes formās. Izprasts ļaunums jau ir daļēji pārvarēts ļaunums.
Pēc Akvīnas Toma domām- „ļaunais ir vienkārši labā nepietiekamība. Cilvēka uzdevums ir vairot labo, atkarojot pozīcijas ļaunumam. Ļaunums ir labuma nepietiekamība. Patiesi, ja novērstu visus ļaunuma gadījumus, tad pasaulē nepietiktu daudzu labumu. Tātad, viens otru papildina.”2 Ja nebūtu ļaunuma cilvēks nemaz nepazītu labo, jo viss būtu it kā neitrāli.. Lūk- ļaunumam, protams, ir jāpastāv, lai notiktu attīstība, bet labajam visu laiku jābūt nedaudz pārsvarā, kaut kādā sfērā vai citā vietā tas kompensējas, vai arī rada pozitīvas sekas - lai viss esošais nepazustu. jo nevar pastāvēt viens bez otra- tikai labais vai tikai ļaunais. "Ļaunums" ir pat nepieciešams cilvēkiem, tas liek viņiem meklēt kādu jēgu savās dzīvēs, attīstīties un kļūt labākiem, negatīvais, ciešanas, sāpes, tās mūs aicina uz kauju, uz progresu, jo tajā brīdī, kad mēs beidzam cīnīties, mēs beidzam pastāvēt... ļaunums pastāv tāpēc, ka itin visam ir jābūt līdzsvarā. Gan ļaunajam, gan labajam.
…
