Vēstures gaitā norisinājušās daudzas revolūcijas, kuru rezultātā strauji mainījusies valdošā kārtība. Revolūcijas raisījušas būtisku pavērsienu sabiedrības, kultūras un domāšanas attīstībā. Daudzi vēsturnieki šīs krasās pārmaiņas pārmaiņas sauc par vecā beigām un jaunā sākumu, kas patiesi raksturo revolūcijas būtību. Lai spētu analizēt revolūciju nepieciešamību, to ietekmi uz sabiedrību vēstures gaitā, veikšu divu zināmāko revolūciju salīdzinājumu un analīzi.
Lielā Franču revolūcija aizsākusies 1789. gada 5. maijā, kad Luijs XVI sasauca Ģenerālštatus, kas arī ir uzskatāms par revolūcijas sākuma datumu. Kā nozīmīgāko cēloni Lielajai Franču revolūcijai var minēt absolūtās varas nespēju veikt sabiedrības prasībām atbilstošas reformas. Valsts pārvaldē piedalījās aptuveni 1.5-2% Francijas iedzīvotāju, kuru starpā bija pirmā kārta - garīdznieki, un otrā - aristokrāti[5.]. Sabiedrības vidusslānim jeb trešajai kārtai nebija nekādas politiskās ietekmes, kā arī tā bija gaužām neviendabīga. Trešajā kārtā ietilpa dažādi sabiedrības slāņi - ne tikai zemnieki, bet arī ārsti, banķieri un bagātie uzņēmēji, amatnieki[7.]. Nodokļu politika bija netaisnīga, buržuāzijai nācās maksāt lielus nodokļus, kā rezultātā liela daļa iedzīvotāju grima nabadzībā.…