Vecāku mīlestība ir nebeidzama un neiznīcināma. Lai arī kā Edvarts sāpināja savus vecākus, padzenot viņus no mājas, nozāģējot kokus, viņi cerēja uz izlīgšanu un bija gatavi piedot : “Tēvs. Tevis dēļ, māt. Es sakodīšu zobus un lūkošu viņam to lietu piedot.”. Arī Krustiņam, atzīstoties tēvam, ka viņš nav bijis krietns, tēvs viņu vienalga mīl, arī caur dusmām un sāpēm : “Krustiņš. (izmisis kliegdams). Tēv — es esmu nekrietns cilvēks! (Grib viņam krist pie kājām.)Roplains. (saņem viņu savās rokās un velk viņu pie krūtīm. Dziļākās sirdssāpēs). Mans dēls! Mans dēls!”.…